Dzelzsbetona mūzika.
Pāris gadus sekoju līdzi pārvada būvei starp Viestura prospektu un Tvaika ielu. Sekot līdzi, - manā gadījumā tas nozīmē reizi divās nedēļas aizbraukt un apiet visam objektam riņķī. Sanāk vairāk par kilometru.
Nu tas objekts ir gatavs un oficiāli nodots ekspluatācijā. Paskatījos pasākuma publicētās bildes un salīdzināju ar savām - pirms dažām dienām sabildētajām. Sapratu vienu lietu, - tie, kas fotografē masu mēdijiem, dara to rutīnā. Viņi nevar izvēlēties laika apstākļus. Atklāšana ir nozīmēta un tā notiek, - silts vai auksts, saulains vai līst, putniņi čivina vai ne pārāk.
Man, savukārt, viss publicējamas bildes tapšanas un atlases process iziet "caur iekšām". Katrai bildei. Nekāda konveijera.
Gribētu uzteikt šo risinājumu. Man nav zināms Rīgā neviens viadukts, zem kura būtu pabērts ar akmentiņiem.
Šo vietu par vienkāršu nesauktu. Dzelzsceļa atzars krustojas ar ielu un tramvaja sliedēm. Lieki teikt, ka visam jābūt vienā līmenī.
Balsti kļūst arvien augstāki, jo priekšā Skultes dzelzsceļš ar gājēju tuneli.
Agrāk nekāda tuneļa nebija un mierīgie iedzīvotāji, riskēdami ar dzīvību, pāri sliedēm (ne)droši migrēja starp Sarkandaugavu un Mežaparku abos virzienos.
Šeit nu ir īstie dzelzsbetona džungļi. Reljefā padziļa ieplaka, augšā galvenajam viaduktam pieslēdzas brauktuves no Viestura prospekta un uz.
Vēl viens gaumīgs risinājums. Cilvēks var piesēst, piesliet riteni, padzerties, uzēst vai, diespasarg, uzpīpēt. Un pavērot visu šo tiltnieku meistardarbu, augšā pieklusināti aizdūcot lielajam transportam.
Čehu firma. Specializējusies ielu un parku aprīkojuma ražošanā.
Objektā sasēta zālīte, sastādīti kociņi un arī šādi skujveidīgie podiņos.
Bet visa būve sākās ar šo balstu, kas tīri vizuāli vismaz mani nepārliecina. Apmēram no tās pašas operas kā Dienvidu tiltam. Zemi un strupi. Nekāda idejas lidojuma.
Viens no augstākajiem skatu punktiem zem viadukta. Ar saulīti paveicies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru