Ozols izdomājis, ka acu augstumā no zemes derētu izdzīt vēl kādu zaru.
Atradu trīs nokrāsu ceriņus. Šie vistumšākie.
Šī varētu būt akācija.
Sagaidītie kastaņziedi.
Katru dienu kāds atklājums. Izrādās, kādreiz bija viens Katlakalns, bet tad pa vidu "ielauzās" Valdlauči, Ziedonis un Rāmava. Tagad mazākā Katlakalna daļa palika Rīgā (kur piena kombināts un laivu kooperatīvs), bet lielākā - Ķekavas novadā.
Visiem kokiem māte Daba deva komandu salapot, kas pāris dienu laikā tika apzinīgi izpildīts.
Pienenes nebeidz pārsteigt. Tās var pļavu noklāt ar dzeltenu paklāju, bet var arī "iemesties" visnepiemērotākajās vietās.
Ja viena pati magone pēkšņi uzzied pļavas vai meža vidū, tad paceļās jautājums, - kā tā melnā sēkliņa tur nokļūst. Varbūt putni pie vainas? Atkal daudz jādomā :)
Turpina ziedēt ābeles.
Kājām uz Dienvidu tilta. Šī ainava Doles salas virzienā nekad neatkārtojas. Ja brauc pār tiltu, atliek tik nopūsties, cik tā vienreizēja, bet ceļu satiksmes noteikumi nepieļauj, ka kāds bāleliņš apstātos tilta vidū un minūtes 15 nodotos bildēšanai.
Apgūstu panorāmas.
Šeit apmēram vienā laikā iesējušās kļaviņas. Kāpēc viena gaiši zaļa, bet otra brūngana, nav skaidrs.
Ar ozoliem tas pats. Stāv blakus divi ozoli, viens jau izdzinis pamatīgas lapas, bet otram ar lapām pašvaki, toties viss vienās skarās.
Ozolus atrast šajā pilsētas daļā izdevās tikai ar loģikas palīdzību. Ja ir muiža, tad jābūt ozoliem, jo kungi vienmēr tos apzināti stādīja vietās, kur apmetās uz dzīvošanu. Bišumuiža.
Vai tad tā arī drīkstēja?
Pāris dienu vasarīga laika un, lūk, manā sarakstā nākušas klāt ievas, ābeles un daudz vairāk gaiši zaļas krāsas.
Eju savā nodabā, iztālēm saimnieka sētā dižkoks. Pieeju tuvāk, - ieva.
Pieneņu parāde.
Šo magoni pamanīju, braucot uz veikalu. Nācās atgriezties vēlāk, lai piefiksētu.
Ābeļziedi ir balti un rozā. Rozā ir skaistāki.
Ja pareizi sapratu, šīs ir muskares.
Pastaiga ap Rīga Plaza. Tikai pēčāk noskaidroju, ka tas arī ir Torņakalns. Kas attiecas uz bildēšanu, tad dabā jūtama pieneņu un ķiršu uzmācība.
Pienenes ir skaistas. Ja tās iekļūst dobēs, tad, protams, tiek zākātas par nezālēm. Bet īstenībā nāk kā pavasara un situma vēstneses.
Ķiršziedu kupenas, ja paceļ acis.
Zaķusalai tāds nekoptas nomales paskats. Bet kaut kāda rosība jaušama. Te atbrauc autoinstruktori ar "pacientiem", kuri nu pavisam vēl nemāk braukt. Pats te sāku. Vēl te atbrauc no pilsētas piekusuši ļautiņi, lai pastāvētu likteņupes krastā cerībā aptvert dzīves jēgu. Ja atbrauc pārīši, tad tieši otrādāk, - domāt nav vaļas.
Torņus tuvumā bildēt ir bezjēdzīgi, stundu jādomā, kā dabūt kadrā.
Ceļš uz TV torni pirms gadiem 35 skaitījās asfaltēts. Acīmredzot, ieklāts ar ķerrām un piemīdīts, pēc tam izmisīgi lāpīts līdz šobaltdienai.
Mana panorāma number two.
Pa kreisi nebildēts paliek TV augstceltes tumšais, brutālais krāvums. Toreiz tika asociēts ar režīma potenci, kas rezultēsies komunismā. Vēl pēc dažiem gadiem blefs beidzās. Tagad runasvīri lauza galvas, kā to monstru restaurēt, un ja restaurēt, tad kur likt televīzijas ļaudis ar visām parpalām.
Āgenskalns. Kur tirgus, tur arī centrs. Bet tā tas sākumā nebija. Āgenskalns esot aizsācies 1km attālajā Tirgus ielas pusē: https://bit.ly/3ux8iTf
Atkal jāatzīst, ka Rīgā ir saskaitāmas vietas, kuru nosaukums beidzas ar "kalns". Bet tā kā Rīga ir visai plakana, reti kur izdodas sazīmēt to pauguru, kura vārdā apkaime nosaukta. Grīziņkalnā var atrast, Dzegužkalnā arī, bet, piemēram, Čiekurkalnā, Ziepniekkalnā, Katlakalnā un Āgenskalnā - nekādi :)
Sākas pieneņu laiks.
Te top liela kastaņziedu svece.
Bet ķiršiem jau viss notiek.
Forsītijas atkal piesien uzmanību.
Te nu ir tas gadījums, kad vispirms top bilde, bet tikai pēc tam tiek meklēta informācija. Šī ir Mindeļa villa. Uzcelta 1887. gadā, tagad atjaunota un izlikta pārdošanā par 6,9 miljoniem eiro: https://bit.ly/3eyo76g
Apskatot bildes, pietrūkst iztēles par to ļaužu pasugu, kuri tādā greznībā dzīvos. Staigās no zāles uz zāli ar telefonu pie auss, lai 24 stundas diennaktī bīdītu naudas plūsmas. Ēdīs pie gariem galdiem ar oficiantiem komplektā. Pieņemšanas un balles. Viss kā angļu vai amerikāņu filmās.
Es tikai aklas veiksmes gadījumā ar busiņu un pasi zobos drīkstētu pievest rijamo kaut kur pie sētas durvīm :)
Nu kārta Lucavsalai. Rīgā daudz vietu, kuru nosaukuma galā "sala" un kuras faktiski vairs nav salas. Lucavsalas nošķirtību "piebeidza" Salu tilts 1976. gada pašā nogalē.
Sen tas bija vai nesen - atkarīgs no paaudzes, kurai piederam. Atceros, ka toreiz aukstā, vējainā dienā nolēmu tiltu pirmo reizi pieveikt kājām ..., kā rezultātā noķēru deguna & auss iekaisumu. No tās reizes sapratu, ka aukstā vējā auss jāpiesedz kaut ar plaukstu.
Vēl ilgi Lucavsala bija un palika mazdārziņu sala. Tagad daļa atvēlēta tirdzniecībai, daļa - atpūtas zonai. Atpūtniekiem auto ir kur nolikt, varbūt drīzumā stāvvietas arī nobruģēs. Taču mans uzstādījums nav infrastruktūru pētīt, bet joprojām pavasara lapiņas un puķītes ...
Drīz būšu pavasara ziedu pārzinis :) Šīs laikam ir mazpurenītes.
Patīk bērzu plaukšana, sevišķi nokarenos zaros.
Krasts ir piemērots peldvietai. Tornis atrodas uz kaimiņsalas, kura, atbilstoši teikai, saistīta ar zaķiem.
Projektā bija paredzēta arī otra - "radio māja" - vēl augstāka un ar fasādi uz šo pusi. Celtniecība tika atlikta uz vēlāku laiku, kas padomju varai tā arī nepienāca.
Paejot tālāk uz salas dienvidgalu, uzdūros kaut kādiem betona klučiem uz apaļiem pāļiem. Izskatījās pēc sen iesāktas un pusratā pamestas krasta būves.
Uzdevu sev jautājumu, - kāpēc ne reizi mūžā neesmu uzbildējis panorāmu. Šī ir pirmā - izaudzēta no četriem kadriem.
