Katru dienu kāds atklājums. Izrādās, kādreiz bija viens Katlakalns, bet tad pa vidu "ielauzās" Valdlauči, Ziedonis un Rāmava. Tagad mazākā Katlakalna daļa palika Rīgā (kur piena kombināts un laivu kooperatīvs), bet lielākā - Ķekavas novadā.
Visiem kokiem māte Daba deva komandu salapot, kas pāris dienu laikā tika apzinīgi izpildīts.
Pienenes nebeidz pārsteigt. Tās var pļavu noklāt ar dzeltenu paklāju, bet var arī "iemesties" visnepiemērotākajās vietās.
Ja viena pati magone pēkšņi uzzied pļavas vai meža vidū, tad paceļās jautājums, - kā tā melnā sēkliņa tur nokļūst. Varbūt putni pie vainas? Atkal daudz jādomā :)
Turpina ziedēt ābeles.
Kājām uz Dienvidu tilta. Šī ainava Doles salas virzienā nekad neatkārtojas. Ja brauc pār tiltu, atliek tik nopūsties, cik tā vienreizēja, bet ceļu satiksmes noteikumi nepieļauj, ka kāds bāleliņš apstātos tilta vidū un minūtes 15 nodotos bildēšanai.
Apgūstu panorāmas.
Šeit apmēram vienā laikā iesējušās kļaviņas. Kāpēc viena gaiši zaļa, bet otra brūngana, nav skaidrs.
Ar ozoliem tas pats. Stāv blakus divi ozoli, viens jau izdzinis pamatīgas lapas, bet otram ar lapām pašvaki, toties viss vienās skarās.
Ozolus atrast šajā pilsētas daļā izdevās tikai ar loģikas palīdzību. Ja ir muiža, tad jābūt ozoliem, jo kungi vienmēr tos apzināti stādīja vietās, kur apmetās uz dzīvošanu. Bišumuiža.
Vai tad tā arī drīkstēja?
Bet vārtus es pamanīju un atzinu par lielisku sava laika liecību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru