Nu kārta Lucavsalai. Rīgā daudz vietu, kuru nosaukuma galā "sala" un kuras faktiski vairs nav salas. Lucavsalas nošķirtību "piebeidza" Salu tilts 1976. gada pašā nogalē.
Sen tas bija vai nesen - atkarīgs no paaudzes, kurai piederam. Atceros, ka toreiz aukstā, vējainā dienā nolēmu tiltu pirmo reizi pieveikt kājām ..., kā rezultātā noķēru deguna & auss iekaisumu. No tās reizes sapratu, ka aukstā vējā auss jāpiesedz kaut ar plaukstu.
Vēl ilgi Lucavsala bija un palika mazdārziņu sala. Tagad daļa atvēlēta tirdzniecībai, daļa - atpūtas zonai. Atpūtniekiem auto ir kur nolikt, varbūt drīzumā stāvvietas arī nobruģēs. Taču mans uzstādījums nav infrastruktūru pētīt, bet joprojām pavasara lapiņas un puķītes ...
Drīz būšu pavasara ziedu pārzinis :) Šīs laikam ir mazpurenītes.
Patīk bērzu plaukšana, sevišķi nokarenos zaros.
Krasts ir piemērots peldvietai. Tornis atrodas uz kaimiņsalas, kura, atbilstoši teikai, saistīta ar zaķiem.
Projektā bija paredzēta arī otra - "radio māja" - vēl augstāka un ar fasādi uz šo pusi. Celtniecība tika atlikta uz vēlāku laiku, kas padomju varai tā arī nepienāca.
Paejot tālāk uz salas dienvidgalu, uzdūros kaut kādiem betona klučiem uz apaļiem pāļiem. Izskatījās pēc sen iesāktas un pusratā pamestas krasta būves.
Uzdevu sev jautājumu, - kāpēc ne reizi mūžā neesmu uzbildējis panorāmu. Šī ir pirmā - izaudzēta no četriem kadriem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru