Rudens `25 IV

Iebraucot ar pirkstu kartē, atkal trāpu Hanzas pilsētā. Limbaži - bijušais Rīgas arhibīskapijas tā sauktā Līvu gala administratīvais centrs. Limbažu vietā kādreiz atradusies līvu pils Lemisele, kas nozīmē "plaša sala mežainā purvā".

Man Limbažos bija daži klienti, braukalējot pie tiem gar Lielezera maiznīcu, pat prātā neienāca salikt kopā pašu pilsētu ar kaut kādu ezeru, kas no trases nav redzams. Bet ezers patiešām iespaidīgs - 4,3km garumā un līdz 0,7km platumā. Tas tā, ievadam.

Attraucos šurp dabas takas dēļ.

Ezera gals, kas pieguļ pilsētai, ir pārpurvots un aizaudzis, tāpēc īpaša pateicība autoriem, kas izbūvēja 2,3km pastaigu laipu.

Taka vietējo un viesu vidū ļoti iecienīta, sastapu ne tikai kājāmgājējus, bet arī pusaudžus ar divriteņiem.

Vasarā droši vien šeit ir atpūtnieku paradīze. Ir autostāvvietas, zālāji, smiltiņas, moli, visādu peldlīdzekļu noma, bērnu laukums ...

Rudens `25 III

Kalendārā atkal "acīte" un, spriežot pēc temperatūras līknēm, laikam pēdējā īsti vasarīgā diena šogad.

Nekad neesmu iepētījis pašu Koknesi. Vienmēr bijis tikai pieguļošais lielceļš ar ātruma ierobežojumu.

Šoreiz lēnā garā ar shēmu (rokā) telefonā cipariņu secībā izstaigāšu visu.

Kokneses muižas ansamblis. Košākā ēka ir bijusī klēts, ko šobrīd pārņēmis krodziņš "Rūdolfs". Tā paša Blaumaņu Rūdolfa dēļ, kurš no 1885. līdz 1887. šeit piespiedu kārtā mēģināja apgūt muižas "menedžmentu".

Varētu uztaisīt skaistu klēts fasādes bildi, ja tur strīpā nestāvētu kaut kādi džipi. Tāpēc es vairāk gar ēkas aizmugures pakšiem :)

Otra ir bijusī muižas pārvaldnieka māja, atjaunota, vienmuļi balta. Bet veranda man iepatikās.

Kokneses parks.

Te ir slavenā Pērses ūdenskrituma atdarinājums. Stāsts ir tikpat skumjš kā stāsts par Staburagu. Mums bija divi skaisti apskates objekti, līdz okupācijas vara izdomāja, ka līdzenumu upe Daugava ir gana laba elektrības ražošanai. Abi šie likteņupes simboli tur apakšā zem ūdens ir joprojām. Varbūt pienāks diena, kad divkājainie elektrību ražos ar citām metodēm un Daugava savu gultni atgūs, aizvācot tos trīs dīķus.

Kokneses muižas jaunā pils. Diemžēl 20. gadsimta divos karos nobumbota un zudusi.

Viduslaiku Kokneses Jāņa (kapu) vārti laika gaitā pārdēvēti par Mīlestības vārtiem te notiekošo randiņu dēļ.

Zviedru laiku krusti.

Viduslaiku pils. Celta kā viena no Rīgas arhibīskapu rezidencēm.

400 gadus, sākot no 1277., Koknesei bija statuss, pilsētas tiesības, tā ietilpa Hanzas savienībā.

Skulptūra saucās "Pērses meitene". Simbolizē, kā jau rakstīju, Pērses upes skumjo stāstu par zudušo ūdenskritumu.

Pirms divarpus gadiem SIA "Veder" izgatavoja autentisku baļķu pludinātāju plostu.

Baļķu pludināšana apsīka pirms Daugavas aizdambēšanas, jo mežtehnikas, dzelzceļa un autotransporta attīstība kokmateriālu transportēšanu padarīja ērtāku.

Turpinājumā ceļš uz Likteņdārzu.

Tālumā Skatu terase.

Likteņdārzam izvēlētā vieta ir sala Daugavā, kas kļuva par pussalu līdz ar pievadceļa izbūvi.

Objekts saucās - Amfiteātris. Pēc autoru ieceres 4 karogi veltīti Latvijas novadiem - Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei, savukārt, piektais godina tos, kas cietuši un atdevuši savu dzīvību par Latviju. Kā redzams, karš ienesis korekciju.

Bilde no Skatu terases.

Ekumēniskā brīvdabas kapela. Vieta paredzēta lūgšanām, kā arī laulībām, kristībām vai citiem ģimenēm būtiskiem brīžiem.

Priekšplānā Dziesmu svētku cildinājuma akmens. Tālāk Likteņdārza sabiedriskais centrs, nosaukts par Saieta namu.

Esmu atceļā. Uz Jaunjelgavas promenādes. Otrā krastā atpūtas centrs "Klidziņa". Es uz to krastu vienmēr esmu skatījies kā uz zaļo zemi - Andreja Upīša "Zaļo zemi".