Brīnumi notiek. Gadu no gada ievziedu laikā paliek drēgns, bet šodien ārā
laiciņš pagalam mīlīgs.
Pagalma kaķis ar baltu priekšautiņu. Zinu, ko viņš domā: - Nevienam nevar ticēt.
Ja tie divkājainie vazājas šurpu turpu, maza bēda. Bet, ja nāks tuvāk, būs jāņem
pēda. Redzēs, kad labā tante atkal atnesīs kaut ko garšīgu. Labprāt pasnaustu
tepat saulītē, bet nedrīkst izlaist no acīm to tipu ar melno klikšķināmo rokās
... Nevienam nevar ticēt.
Jāsaglabā šī bildīte piemiņai, kad var šķērsot sliedes jebkurā vietā. Tuvākajā
nākotnē visas nedaudzās gājēju pārejas tiks novirzītas tuneļos, bet dzelzceļš
būs nožogots.
Jo pamestāki korpusi, jo stiprāk ar grafiti noķēpāti. Gribētos zināt, kas nakts
laikā dzen tos "māksliniekus" uz nomaļām vietām izpausties. Varbūt tāda
savdabīga sacensība ar līdzīgajiem. Varbūt protests pret perfekto, pareizo un
strikto pieaugušo pasauli. Ā, uzcēlāt jaunu ēku ar gaišām ārsienām, tā sacīt -
"paturi manu aliņu".
Ar šādu viedokli apstājos pie teksta un apstulbu:
"Parunāsim par karu
par Tavu gļēvo dabu izpatikt saimniekam
ar labu ... parunāsim par sirsniņām
asinīm mirkstošām Ukrainā dziestošām.
Parunāsim par Latviju, par savas
dzimtenes sparu aizstāvēt Tēvzemi ar
savu garu. Parunāsim par sirdsāpēm"
Tātad šiem jauniešiem sāp, ka kaimiņos karš, ka cilvēki mirst par savu zemi un
tautu. Ka X stundā viņi stāsies pretī iebrucējiem. Ne politiķi, ne šeftmaņi, ne
vecie, nevarīgie, ne bērni. Viņi, - tie, kas nakts melnumā uz žogiem un plikām
sienām meklē sevi.
