Pavasaris `24 V

Sen nav būts Klīversalā. Šajā krastā ir bijušas daudzas salas. Dēļ mūsu negantās Daugavas tās gan veidojušās, gan saplūdušas ar citām. Klīversalai vairs nav ūdens visriņķī, ka tas ir Lucavsalai, Zaķusalai un Ķīpsalai.

Ar laiku novārtā pamestais, aizaugušais Klīversalas gals, kas redzams Āgenskalna līča otrā krastā, tiks apbūvēts. Un sāksies tas pļaviņā ar rezidenci Blue Marine.

Klīversalai tuvojos no Uzvaras parka puses.

Lieki teikt par skatiem uz pilsētu, ko baudīs vēl neesošo ēku iemītnieki.

Tāda sajūta, ka atrodies visīstākajā Rīgas vidū. Ne velti Raņķa dambī slies augšā panorāmas ratu.

Pagaidām krāsņākās ir parka dobes.

Pavasaris `24 IV

Nevaru sagaidīt pavasari. Pēc kalendāra un grādiem (nedaudz plusos) nebūtu jābrīnās, ka pavasaris piebremzē. Bet nevaru sagaidīt. Kā pusaudzis, kurš alkst pēc pieauguša tiesībām.

Izrādās, - skujveidīgie arī zied.

Šis vītenis šobrīd ieliek visiem kokiem, kas vēl tikai pumpuro.

Pūpolsvētdiena. Pūpolus pamežā neatradu, bet pār privātīpašuma žogam gan.

Katrā pastaigā nejauši garām paskrien Vivi.

Viskošākās tomēr ir pagalma dobes. Pagaidām.

Pavasaris `24 III

Avīzē izlasīju ... Joks! Bet bija taču laiki, kad cenzētus jaunumus varēja uzzināt no avīzēm, radio un TV Panorāmas, - necenzētus no klačām.

Tātad, iNetā izlasīju, ka sākta Rail Baltica dzelzceļa tilta pār Daugavu būvniecība. Jau divi balsti top labajā krastā, nākošie ūdenī. Un, neizbēgami, šajā procesā prasīt prasās iedziļināties. Tā nu skatos uz tām norobežotajām balstu vietām, kur neko vēl nevar redzēt, un pamanu arī Zaķusalā dzelteno tehniku. Tas nozīmē, ka tanī virzienā būs ekskursija.

Pirmā apjausma par Zaķusalu radās no filmas "Ābols upē" (1974). Sirsnīga filma. Pusdokumentāls vēstījums par salinieku mierīgo, nosvērto dzīvi nieka piecsimts metru attālumā no galvaspilsētas.

Bildītē rakstīts, ka uz salas bija darbs, veikaliņi un pat BUB. Toreiz un tagad tāda dzīve iedzen pilnīgā nostaļģijā, - kaut neviens to salu nebūtu aizticis!

Kadri rindosies pret pulksteņrādītāju.

Šī bilde būs jāliek zelta lādītē. Tātad, vēsturē palika pirmais dzelzceļa tilts, kuru okupanti uzspridzināja. Citi okupanti nolēma būvēt jaunu, un pēc visiem tiltu būves kanoniem nākošā tilta balstiem jāatrodas pretī iepriekšējiem. Acīmredzot, drošākai kuģošanai. Nu mums jau ir divi balsti, - viens aiz otra.

Jaunais tilts tiks būvēts pēc tiem pašiem likumiem. Tas nozīmē, ka pēc pāris gadiem, stāvot šai pašā vietā, varēs nobildēt skatu, kurā būs trīs balsti rindiņā. In`santi!

Tuvojoties salas aizaugušajam ziemeļu galam, atduros žogā ar brīdinošiem uzrakstiem. Liels auto ieved nožogojumā milzīga izmēra cauruli. Tilts būs, - secināju.

Zem šīs vīzijas der uzraksts: - Atdosim Zaķusalu cilvēkiem!

Lozungs aizgūts no projekta bīdītājiem.

Ko tur liegties, nav vērts, - jaunie elektrovilcieni dod Rīgai svaigas krāsas.

Priekšā Lucavsalas ziemeļgals. To izņēmu cauri pērn.

Pavasaris `24 II

Esot Garciemā, lai kādi būtu iemesli vai pasākumi, darbi vai slinkums, neiztrūkstošs ir gājiens līdz jūrai. To lāgā nevar izskaidrot.

Nu, labi. Formāls iegansts šoreiz bija: - Ko jūra dara pret cilvēka jaukšanos tās "ietekmes sfērā".

Jūra it kā saka: - Man pieder viss, kas ūdenī un viss līdz priežu mežam vai kāpām. Ja gribu, ļauju kanālam ietecēt manī pa taisno, ja negribu, tecēs tas kanāls kilometru paralēli krastam.

Atnāk cilvēks ar savu funktieri un uzbūvē tiltiņu pāri kanālam plus koka laipas no kāpas lejup. Ak, tā? Viena otra vētra un visas laipas ar tiltiņu ieskaitot tiek aizmēztas.

Ja es, dies`pasarg`, būtu žurnālists, es dažam labam pretīmnācējam pie ūdens vai kāpās pajautātu: - Kāpēc šeit esat? Kāpēc jums viss šis ir vajadzīgs?

Diezin vai atbildes būtu pārāk filozofiskas. Nu, "svaigs gaiss", "parunāt ar sevi vai vēl kādu", "jūra nomierina", "izpeldēties", "saulē labi iedeg", "bērniem smiltiņas".

Bet jābūt kaut kam vēl. Varētu padomāt, - ūdens ir krānā, krūzē, podā, ūdens lietus laikā sitās logā un tek no jumta.

Bet nonākot jūras malā, redzi, ka tur ūdens ir debesu krāsā un neaptverami daudz, - līdz apvārsnim un dzīlēm. Jūra iedveš bijību, jo patiešām ir auksta un bīstama. Pat, ja māki peldēt, patālāk no krasta bez baļķa vai palīdzības ilgi neplunčāsies. Un, pastaigājoties krastā, to skaudri apzinies.

Tāda pati bijība kā kalnos. Pat, ja gribi kaut kur uzkāpt, ieķeroties striķī, kājelēm paslīdot, jau no piecu metru augstuma praktiski vari pamāt dzīvītei "čau". Un, metot cilpas kilometrīgi augsta kalna pakājē, to skaudri apzinies.

Jūra un kalni. Divas maģijas. Latvijai paveicies, tai pat viena iedalīta.

Pavasaris '24 I

Pavasara pirmās dienas padevušās saulainas, lai tad turpmākie "fotopārdzīvojumi" sākas ar koši zilo. Rīgā dažos jaunajos projektos vecie dūmeņi iekļauti koncepcijā. Šis ir viens no piemēriem. Puskilometru tālāk redzamais Āgenskalna TV tornis, izrādās, uzsliets akurāt manā dzimšanas gadā.

Ja nolaižam acis, tad kļūst skaidrs, ka nekāds zaļums vēl nav paspējis izsprāgt.

Tuvojos šodienas pastaigas mērķim. Gravai, kuru taustāmā nākotnē gaida lielas pārmaiņas.

Vēsturiski šī grava ir mākslīga. Uzreiz pēc 19. gadsimta vidus Pārdaugavā "ienāca" dzelzceļš. Pirmā līnija - no Rīgas uz Jelgavu. Otrā - uz Tukumu. Dzelzceļa tilta pār Daugavu vēl nebija, tāpēc viss sākās ar staciju Akmeņu ielā. Gravu nācās rakt, lai izlauztos uz Zemgales līdzenumiem.

Bet atkal kreņķis. Divas pilsētas daļas gravas abās pusēs. Kā aizkāpt pie kaimiņa otrā pusē? Te nu nāca talkā Vācijas firma "Weiß und Freitag", kas 20. gadsimta sākumā - vēl pirms kariem - uzrāva divus tolaik unikālus jūgendstila dzelzsbetona pārvadus.

Torņakalna ielas pārvads. Balsti un sijas.

Labāk nebūtu apakšā skatījies. Es visu saprotu. Veci, bezgala mīļi arhitektūras pieminekļi, restaurēti un pārrestaurēti. Bet armatūra rūsē, betons vibrējot drūp ... pēdējais laiks svaigiem risinājumiem.

Atsilstošo dabu arī nedrīkst aizmirst.

Kamēr dodos pie otra pārvada, izrādās, ka Ojāra Vācieša ielā blakus Draugiem Group briest pārmaiņas.

Pirms gadiem 12 šeit pat bija šāda tāda apbūve.

Tad viss tika nolīdzināts pa tīro.

Un būs jaunas ēkas. Dzīvojamās. Plānā atzīmētais Nr.3 - pieaugušo mierīgās atpūtas zona. Sasmējos. Tātad, pieaugušie! Ja gribat atpūsties mierīgi, tam pagalmā atvēlēta speciāla zona. Bet, ja nemierīgi, - atgriežaties mājās vai meklējiet citu vietu.

Altonavas ielas pārvads. Arka.

Labāk nebūtu apakšā skatījies. Margas rūsē, betons mirkst, plaisā un drūp. Jautājums paliek. Kāpēc tos pārvadus "revidēju"? Rail Baltica dēļ. Kad pienāca skiču laiks, uzradās divi varianti.

Pirmais variants - tunelis ar urbšanas metodi no Torņakalna stacijas apmēram zem Mazās Nometņu ielas pa slaido līdz Zasulauka stacijai.

Otrais variants - tunelis ar atklātās tranšejas metodi zem esošajām sliedēm no Torņakalna stacijas līdz Liepājas ielas pārbrauktuvei.

Pirmo variantu noprotestēja Āgenskalna iedzīvotāji, speciālisti un organizācijas, minot, viņuprāt, būtiskus pretargumentus. Viņiem vienkārši neviens neizstāstīja, ka, piemēram, zem Luksemburgas vecpilsētas izbūvēts tunelis autotransportam.

Zem vēsturiskas apbūves, kuras vērtību ar Mazo Nometņu ielu pat salīdzināt nav jēgas ... Cathédrale Notre-Dame, Palais Grand-Ducal, Musée National d'Histoire et d'Art, Église de la Trinité ...

Ka Briseles centrā gandrīz viss dzelzceļš un daļa autotransporta atrodas pazemē. Iedzīvotāji par to pat nereflektē - ja pazemē, tad pazemē, augšā vieglāk pārvietoties un tīrāks gaiss.

OK. Otrais variants. Iedzīvotāji, speciālisti un organizācijas atkal satrakojās. Kā saglabāt divus vēsturiskos pārvadus (ir vēl trešais - Friča Brīvzemnieka ielas pārvads, bet tam neesot īpašas vērtības).

Ko redzu savās bildītēs. Redzu, ka sakopt un uzturēt pārvadus Rīga nespēj. Bet, lai Eiropa paceļ tos un vecās sliedes gaisā, izrok atbilstoša dziļuma un platuma tranšeju, iebetonē tuneli un noliek vecās sliedes un pārvadus atpakaļ. Virsū. Un, lai tie pārvadi beigu beigās izskatās svaigi.

Nu, utopisti, ko tur teikt. Grib gan zivtiņu apēst, gan precīzi piesēst.

Zaļums ir.

Slavenā Mārupīte pagaidām nebaudāmi bezkrāsaina.