Pavasaris `25 I

Negribu izlikties, ka kara nav. Šis jau ceturtais pavasaris.

Sākumā biju tādā šokā, ka nespēju normāli elpot. Nodzīvot visu mūžu pārliecībā, ka mūsu kontinents visas vēstures mācības apguvis un, lai nu kur plašajā pasaulē, bet te vairs nekas tāds nav iespējams.

Ka mūsu kontinentā var būt dažādi valstu vadītāji, kurus tautas vairāk vai mazāk labsirdīgi apcēla. Par to, lūk, šāda anekdote, - par citu tāda ...

Ka kāds no viņiem liks kaimiņus slepkavot, ka atradīsies miljoniem izpildītāju, tas prātam likās absurds.

Bet te nu mēs esam. Šoks pārgājis, nākotne neskaidra, informācijas telpa pilna ar prastiem meliem un viltojumiem (fakes).

Komentētāji ieņirdz, - kā var nogurt tie, kas paši nekaro. Gribu nogurušos aizstāvēt. Pastāv tādi jēdzieni kā klikšķēsma (clickbait) un IPSO (information-psychological special operation).

Mums gāž virsū vispretrunīgākās ziņas, lai tikai panāktu "avotu" popularitāti un cilvēkus nepamestu bailes. No tā nogurst.

Bet laiks rit un tā gribās situācijai taisnīgu atrisinājumu.

Tāpēc apbrīnoju dabu.

Tā bezkaislīgi turpina savu ciklu un vienīgā spēj pienest sirdij mierinājumu un apziņai līdzsvaru.