Pavasaris `24 XIX

Karsts. Neviena mākonīša.

Šodien izlikšos par ārzemju tūristu. Apmeties esmu, piemēram, Radisson Blu Daugava Hotel un brokastu laikā ceļvedī izpētījis, ka vistuvākais apskates objekts ir episka paskata bibliotēka. Neko nezinu par Antiņa uzjājienu stikla kalnā un nekad mūžā neesmu dziedājis latvieša dvēseles dziesmu "Gaismas pils".

Vecrīga esot aiz upes, pastaiga nebūs gara, jo karsts. Neviena mākonīša.

Pienākot bibliotēkai tuvumā, saprotu savu kļūdu, jo nekādā bildē tas "stikla kalns" neielien. Toties ielien dažs labs attālāks baznīcas siluets, augstceltne vai teletornis.

Pie bibliotēkas uzduros skulptūrai "Divi Raiņi". Laikam domāta izaugsme no maza Raiņa līdz lielam. Izsecinu, ka tiem būtu jāskatās jebkurā citā virzienā, nevis mājas logos pāri ielai. Ir taču vēl Daugava un Gaismas pils.

Atskatos uz it kā savu viesnīcu, jo esmu tanī it kā pārnakšņojis. Rīgā laikam viss pa divi, viesnīcai divi korpusi, divi Raiņi, divi apaļi torņi, divi kantaini.

Pret straumi redzams skaists tilts un pāris balstu no izbijuša tilta. Neko nezinu par to, kurš to iepriekšējo tiltu "nonesa" un kāpēc.

Naktīs Vecrīgā katrā ziņā iet jautri, katrs krodzinieks cenšās mūs, tūristus, pievilināt ar puķpodiem, lampiņām un citiem trikiem.

Pasaulslavenā māju rinda Līvu laukumā.

Grūti izlikties par tūristu, jo visu laiku velk uz puķītēm. Tūristi tā nedara.

Šim krogam āra instalācija samērā prasta.

Alksnāja iela. Viena no daudzām. Iedomājos sevi par zīmētāju. Apsēžos šeit uz saliekamā soliņa un pāris stundās uzburu skici.

Ā, nu tad beidzot "stikla kalns" pa gabalu.

Viss. Krekls slapjš. Jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai take a shower.

Pavasaris `24 XVIII

Ja gada ciklu salīdzina ar cilvēka dzīvi, tad dabai šobrīd ir apmēram 16-18. Tik svaigi zaļa un plaukstoša tā vēlāk vairs nebūs. Sāksies sausumi, karstumi un negaisi, zaļums apsūbēs. Pa to laiku ienāksies ogas, graudi, augļi vai tupeņi, kas nu kam. Pēc tam pamazām viss nodzeltēs, novītīs un nobirs ... kā pie cilvēkiem.

Pie kādas privātmājas žoga kastanis neparastas krāsas ziedos.

Pa gabalu izskatījās koši dzeltena stādīta kļaviņa, bet fotoacs tā nedomā.

Tas nav velna nosviests akmens pļavā, bet akmeņkaļa meistardarbs.

Pagājušogad gar Mārupīti foķēju pirms zaļuma, tagad pavisam citādāk.

Šīs varētu būt zupā liekamās nātres, bet varbūt jau par vēlu.

Pavasaris `24 XVII

Pagājis jau vairāk kā mēnesis, kad atkal atgriežos pie Pārdaugavai tuvāko ezeru tēmas.

Jaunības vasarās pēc darbadienas ar kolēģiem nereti salēcām kādā no dienesta auto un braucām peldēties. Carnikavas pusē bija vismaz trīs piemērotas peldvietas, šaipus Daugavas arī pāris. Piemērotas tādā nozīmē, ka tām bija jābūt gana savrupām, lai ar sabiedrisko transportu tur nevarētu nokļūt.

Nopeldēšanās bija tāda saprotama, viegli īstenojama un ierasta lieta. Tagad vairs tā nav. Varētu to darīt, bet grūti sevi nomotivēt. Jeb arī to par slinkumu sauc.

Božu ūdenskrātuve.

Mākslīga, izbijuša karjera vietā. Apmēram kilometru no Liepājas šosejas, divus no apvedceļa, un apmēram kilometru gara (ūdenskrātuve).

Toreiz te peldējāmies bieži. Bija vairākas smukas vietas ar smiltiņām un lēzenu ieiešanu ūdenī.

Ko konstatēju tagad. Šosejai tuvāko ezera galu apbūvējuši privātie. Visām labākajām peldvietām žogi riņķī ar nosaukumiem - "Atpūtas komplekss ...".

Bezmaksas atpūtas faniem atliek noaugušais rietumkrasts.

Ja izklausās, ka gaužos, - nē, ne nieka! Mežs ir, ūdens ir, putniņi čivina, viss līksmi zaļš un, galvenais, - fotoacs nav aizmirsta mājās.

Pavasaris `24 XVI

Pavasaris uzņem pilnus apgriezienus. Zied gan koki, gan nezāles.

Zilibaltie pie starta līnijas.

Pārdaugavas "bākas". Kreisais krasts viss izjaukts, top jaunā promenāde.