Vasara `24 XVI

Šoreiz apriņķoju Mūkusalu. Bibliotēka - LU mājas - jaunais Kīleveina tiltiņš - biznesa centrs - jaunās promenādes revīzija - bibliotēka.

Nekad nebiju bijis tuvumā tiem universitātes korpusiem. Man, kā citas augstskolas produktam, bez cita redzama iemesla, tomēr uzreiz ir aizspriedumi. Jeb vienkārši gribas piekasīties.

Un salīdzināt. Ķīpsalā augstskolai atvēlēts milzīgs kvartāls, tur ir daudzi mācību korpusi, "kojas", ērta pārvietošanās pa gājēju celiņiem, blakus liela bode. Ja savs autiņš, var nolikt jebkurā brīvā vietā abpus Zundam.

Universitātes akadēmiskajam centram atvēlēta vieta Torņakalna purvā. Starp intensīvu ielu un dzelzceļu. Divi korpusi gatavi, trešais top. Tīri vizuāli ēkām nekādu kopīgu koncepciju nemana.

Lielākā studentu daļa tur nokļūt var pa šauru trotuāru, personīgie autiņi noteikti ir vairāk nekā oficiālajā stāvlaukumā salien, tāpēc tiek sastumti aiz dzelzceļa Akmeņu ielas krūmos. Pārtiku, manuprāt, nekur tuvumā iegādāties nevar. Kur viņiem kopmītnes, - nav ne jausmas.

Kīleveina gājēju (velo) tilts ar lielu pompu nesen tika "atvērts". Galvenie lozungi bija - "Tilts, kas savieno akadēmisko un biznesa vidi" jeb "Akadēmisko un biznesa vidi grāvis vairs nešķirs".

Ja pieiet ar vēsu galvu, gājēju plūsmai no universitātes uz centru tiešām rasta papildus alternatīva.

Mūkusalas biznesa centrā tiešām akurātas ieliņas un trotuāri.

Atceļā, ejot pa Mūkusalas ielu, bija iespēja ievērtēt promenādes būvdarbus. Darbi rit gausi, ja atkāpjas no latviešu valodas, - "tur zirgs vēl nav vārtījies" :)

Vasara `24 XV

Neliela pastaiga augusta nogalē.

Laiciņš pieturās dikti mīlīgs, pie straujākām kustībām pat paliek karsti.

Konkrētās saulespuķes nāburgam izaugušas līdz pat jumtam, t.i. ap trīs metru augstumā.

Laikam vienīgās savvaļas puķītes, kas patrāpījās pa ceļam.

Ja apkārtējā ne pirmā svaiguma zaļumā ir vēlēšanās atrast kaut ko košāku, tad jāmeklē piemāju dobes.

Vasara `24 XIV

Nolēmu pārbaudīt Lielupi no Jūrmalas apvedceļa puses. Upi pārredzēt no lielceļa, izrādās, var trīs vietās. No tilta Slokas tuvumā, no Spuņņupes stāvvietas un no Varkaļu stāvvietas. Tilta tuvumā stāvvietas nav. Var pa mazākiem celiņiem pietuvoties patiltei un tad kāpt augšā, bet ideja apdzisa. Slinkums teica, - ja lielceļmalā autiņam vieta nav iemērīta, tad "gāzi grīdā".

Pie Spuņņupes stāvvieta ir. Aiz niedrēm tek Lielupe.

Te nu atkal esmu situācijā, kad bildītes top vispirms, bet iepazīšanās ar vietas topogrāfiju un vēsturi pēc tam. Spuņņupe tika izrakta pirms divsimt gadiem kā otra notece starp Babītes ezeru un Lielupi. Pirms tam upi ar ezeru savienoja tikai Gāte. Jebkādi plūdi upē nopludināja arī ezeru un tā krastos esošās mājas. Tomēr cilvēki neatlaidīgi centās to skādi mazināt. Kanāli un polderi kā risinājums. Vispār Babītes ezers ir milzīgs. Ap 13km garumā un 1,5-2,5km platumā. Dūņu kārta līdz pat 5m.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās viss tika pārrevidēts. Ezera ziemeļaustrumu galā izraka Varkaļu kanālu ar slūžām, bet Spuņņupi aizbēra.

Tam visam pāri tapa Jūrmalas apvedceļš. Vai zem lielceļa kāda caurule ir, - grūti saprast. Vienā otrā kartē neredz neko, bet citā zils pavediens uzzīmēts.

Pārbrauciens uz otru stāvvietu pie Varkaļiem.

Varkaļu kanāla slūžas, kas netiek darbinātas.

Pretējais krasts pieder Lielupei, bet zemāk jau paskats uz ezera pusi.

Vasara `24 XII

Saulaina augusta sākuma novakare. Ar acīm priežu mežs ir zaļš, smiltiņas, kā lai pasaka, smilšu krāsā un jūra tumši zilos viļņos. Bet aparāts tādos apstākļos bildītēm piedod zeltaino krāsu. Rezultāts viegli fascinē.

Ja saules paliek mazāk, pagaist arī zelts.

Šoreiz pastaiga bija īsa, pat nepaspēju ieiet tēlā. Nu, fotogrāfa tēlā :)