Rudens `25 II

Ja pieņem, ka dzīvei ir vairāki cēlieni, tad trešajā izdevās nedaudz apceļot kontinentu un reiz pat pabiju "pāri dīķim". Šajā cēlienā esmu spiests atzīt, ka toreiz diemžēl pienācīgi nenovērtēju Latviju. Tāpēc cenšos ar bilžu un aprakstu palīdzību kaut kā "fehler-i" labot.

Protams, darba gaitās Latvija izbraukāta krustām šķērsām neskaitāmas reizes. Bet pa galvenām un mazāk galvenām maģistrālēm, kā likums, lielā steigā. Toties tagad varu izplānot, mierīgi aizbraukt, ieturēties, sabildēt, izzināt un mierīgi atgriezties mājās. Pasaka!

Piemēram, Kuldīga. Kurzemes galvaspilsēta. Diezin vai pa vienu dienu aptverama. Tāpēc koncentrēšos uz rumbu, kam blakus Latvijas garākais ķieģeļu tilts, būvēts 19. gadsimta beigās. Tiem laikiem atbilstošs platums, lai divas pretīmbraucošas karietes varētu samainīties.

Cilvēku nedarbi. Lai pagarinātu kuģošanu augšup pa Ventu, apejot rumbu, vairākkārt tika mēģināts dolomītā izkasīt kanālu. Nesanāca. Nepabeidza.

Bet gājēju tiltiņš romantisks. Katrs pāris, kas cieti nolēmis, ka to piemeklējusi lielā mīla, piekar savu suvenīru. Nav jau Parīze vai Bastejkalns, bet tomēr ...

Par rumbas rašanos viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka ūdenskritums radies, jo dolomīta "slieksnis" cietāks par upes gultni aiz tā. Citi, ka vainīgi Kuldīgas bruņinieku pils būvnieki, kas ņēmuši materiālu tieši no upes.

Lai kā tur nebūtu, ir tūrisma objekts, - platākais ūdenskritums Eiropā, palu laikā sasniedzot pat 275 metrus.

Augstums ap 2 metri, kas droši vien nav viszemākais Eiropā :)

Vēl viens moments, kas dikti pievilina tūristus. Pavasaros vimbas mēģina pārlēkt rumbu no apakšas, lai nārstotu Ventā kaut kur augšpus rumbas. Daļai tiešām izdodās. Kurzemes hercoga Jēkaba laikos tika izdomāti grozi, lai ķertu lidojošās zivis. Šis fakts arī, cita starpā, veicinājis Kuldīgas slavu.

Krītošais ūdens šalc. Dzirdams pilsētā kā fons visiem citiem trokšņiem.

Atceļš izdevās pagalam sapņains. Saulīte mugurā, jo pievakare un braucu no Kurzemes uz austrumiem. Tāpēc braukt viegli. Nonācu pie secinājuma, ka varētu bieži apstāties un ķert kadrus. Vai tas būtu nopļauts lauks, aiz kura meža svītra, aiz kuras kalniem līdzīgas baltu mākoņu gubas. Vai varavīksnes gals, kas iedūries kuplā kokā ar sidraba lapotni. Vai, tā saucamais, "Tilts uz nekurieni", kas pie Sātiem uzbūvēts pāri Abavai, bet abos krastos apstrādāti lauki. Vēl pēc brīža pilns varavīksnes pusloks uz tumši zilas debesu pamales. Strauji līkumots ceļš, gluds asfalts, maz mašīnu. Taču, brauciena pārņemts, apstāties nevaru. Ja apstāšos un sākšu bildēt, pazaudēšu laiku un "draivu". Bet sapratu, ka Latvija ir skaista visur.

Rudens `25 I

Pēterezeram sveicieni no Šampētera.

Izrādās, vasarā apmeklējot Lielo Ķemeru tīreļa laipu, neapzināti aizsāku Latvijas nacionālo parku apsekošanu. Tad Gaujas nacionālais parks (dibināts 1973. gadā), tagad - Slīteres.

Slīteres rezervāts dibināts 1923. gadā kā "Slīteres dabas piemineklis" ar aizsargājamas teritorijas statusu. Par nacionālo parku tas pārtapa 2000. gadā, ierindojoties trešajā vietā tūlīt pēc Ķemeriem (1997. gads).

Viena no Slīteres nacionālā parka "pērlēm" ir Pēterezera dabas taka. Var teikt, ka tā ir grūta un interesanta taka.

Iemācījos divus jaunus vārdus. Kāpu vaļņus sauc par kangariem, bet ieplakas starp vaļņiem - par vigām. Vārdi aizgūti no lībiešu valodas.

Šādas takas lielākoties orientētas bērniem. Arī šeit daudz informācijas tāfelīšu. Uz katras plāksnīte ar jautājumu par dabu. Kad plāksnīti pāršķir, zem tās ir atbilde.

Vigās var būt ezeri, strauti, aizauguši ezeri un purvi.

Uz informācija tāfelītes izlasīju ka šīs takas izmanto ne tikai cilvēki, bet arī meža zvēri. Kad to uzskaitījumā ieraudzīju vilku, nopietni sāku apsvērt, cik resnam jābūt koka gabalam rokā, ja pēkšņi pelēcis nāk pretī. Un vai man vispār būtu izredzes ar visu koku rokā.

Pēterezera platākajā galā gar krastu uzbūvēta laipa.

Ik uz soļa vienkārši gribās bildēt mežu. Laikam tāpēc, ka dzīvoju pilsetā :)

Kaut kur aiz muguras strautiņš krīt pāri šķērslim, veidojot putu rakstu.

Tas nav meža vecis, bet gan apaudzis nogāzies koks.

Pretīm nāca pensionāru pāris. Vaīīī, cik šai gravā tiem grūti gāja. Dāmas sasārtušajā sejā varēja lasīt: - Priekš kam, vecais, mani šurp atvilki?

Acis piesēja kritušo koku zigzags.

Tuvojoties finišam, taka ved pa izbijušā šaursliežu dzelzceļa stigu. Izrādās, pirmās Latvijas laikā un pārdesmit gadus pēc tam visās valsts malās bija "bānīšu" satiksme. Ziemeļkurzemē vesels tīkls. Ak, cik toreiz bija nesteidzīga dzīve. Cilvēks varēja atļauties iesēsties Mazirbē un sešas stundas veltīt 70km "ceļojumam" uz Ventspili. Gan jāatzīst, - divreiz ātrāk, nekā kājām.

Ja jau esmu Mazirbē, jāpārbauda, vai jūŗa vietā. Tikmēr telefonā priecīgi apsveica ar ierašanos Igaunijā :)