piektdiena, 2024. gada 28. jūnijs
Vasara `24 VI
Cilājot atmiņā maršrutus un vietas, kas jau izņemtas cauri, konstatēju, ka ir
kāds baltais plankums manā Rīgas kartē. Manā. Jo tā karte ir galvā. Nu,
taksistam rada. Varu piemirst ielu nosaukumus, bet tīri topogrāfiski Rīga ir
izbraukāta krustām šķērsām.
Un kaut kur uzplaiksnījās, ka esot tāds Aldara parks, kas tiekot atjaunots.
Baltais plankums. Jāpārbauda!
Morāli biju gatavs, ka parks nemaz vēl nebūs pieejams. Bet izrādās, ka pirms
pāris dienām tas ar lielu pompu nodots mierīgo iedzīvotāju rīcībā. Klāt bijis
Rīgas domes "krējums" un citi svarīgi cilvēki. Netiksvarīgie arī.
Palasot vēsturi, pārņem aizgājušo laiku romantika. Tātad, 1865. gadā Johans
Dauders uzbūvē alus darītavu Waldschlößchen. WIKI to tulko kā "Mežpils".
Atļaušos nepiekrist, jo Schlößchen ir Schloß pamazināmā forma.
Franču valoda neļaus samelot - petit château - mazā pils. Meža mazā pils
- rezultātā. Un Johans Dauders bija mūsu pašu brīvzemnieks Jānis Daude no
Siguldas.
Nākošais alusdarītavas īpašnieks Ādolfs fon Bingners blakus ražotnei uzcēla sev
ģimenes villu un iekopa ainavu parku. Pilnam komplektam tajā bija savs dīķis ar
saliņu un mākslīgas pilsdrupas kāpas virsotnē. Viss kā pie cilvēkiem.
Pilsdrupu stāsts ir gana traģisks. Lai arī tās bija nolaistas līdz kliņķim, ap
tām aktīvi darbojās alpīnisti. Līdz 2008. gadam, kad viens alpīnists gāja bojā, bet
otrs smagi satraumējās.
Tagad pilsdrupas atjaunotas, nostiprinātas un (die`spasarg`) - kāpšanai derīgas.
Arī patvertnes bunkurs atjaunots. Uz tā jumta miniatūra skatuve. Lejā varētu būt
tā vieta, kur bija dīķis. Ar saliņu. Žēl. Varēja jau nu pie vieniem kreņķiem to
dīķi atjaunot. Vecajā teritorijas plānā taču kontūras redzamas.
Muzejs "Dauderi". Izcilā ēka savā laikā kalpoja Kārlim Ulmanim kā
vasaras rezidence. Detaļas bildēt gan roka necēlās, jo tās arhitektūras pērles
ārpuse burtiski brēc pēc atjaunošanas. Aprakstos tiek daudzināts, ka namam
veikta vērienīga restaurācija. Bet kad tas bija? Deviņdesmitajos. Tas vairs neskaitās. Starp citu, apguvu jaunu vārdu. Tā lapene
nākošās bildes kreisajā malā saucas rotonda. Bet tai priekšā sarkana lenta, jo
pakāpieni brūk kopā.
Tādi tie iespaidi. Parks lielisks, villa tāpat, bet vēl tik daudz darāmā.
sestdiena, 2024. gada 22. jūnijs
Vasara `24 V
Saulgrieži veiksmīgi pārciesti, dienas ilgums atsāk dilt, tauta aiztraukusies
pie dabas uz lielāko ikkadējo dzerstiņu un, spriežot pēc prognozēm, saņems tur
tradicionālo "līst kā pa Jāņiem". Domāju, ka dziesmiņa "Raindrops" būs gana
piemērota.
Pie šiem vārtiem jau esmu bijis:
https://qlenis-f.blogspot.com/2021/05/pavasaris-21-viii.html
Mūžīgās vērtības, tā sacīt. Šoreiz gan mazāk gaismas. Tūlīt aiz vārtiem Bišumuižas grāvis. Tuvojos Dienvidu tiltam.
Mūžīgās vērtības, tā sacīt. Šoreiz gan mazāk gaismas. Tūlīt aiz vārtiem Bišumuižas grāvis. Tuvojos Dienvidu tiltam.
pirmdiena, 2024. gada 17. jūnijs
Vasara `24 IV
ceturtdiena, 2024. gada 13. jūnijs
Vasara `24 III
Šodien atkal būšu tūrista lomā. Tā sacīt, - dubls numur divi. Ceļvedī esmu izpētījis, ka Vecrīgu no pārējās pilsētas atdala Daugava un kanāls. Man, tūristam, ir tāda ideja, ka vajadzētu noiet gar kanālu no Pasažieru ostas līdz Centrāltirgum. Aiziet!
Ceļā uz ostu no Vanšu tilta pamanu skaistu ēku.
Vēlāk painteresējos, ka vēl pirms pieciem gadiem tā izskatījās pagalam noplukusi.
Pie paša kanāla neliela, bet droši vien vēsturiski un arhitektoniski ļoti vērtīga mājele.
Ekskursiju kuģīši pa kanālu kursē strīpā.
Eksporta ielā 2a atzinīgi novērtēju kādas dzīvojamās ēkas apdari.
Neko nezinu par šo ēku, nav un nevar būt nekādu atmiņu, jo esmu tūrists. Bet pirms nieka diviem gadiem tā izskatījās paprasta.
Pāri kanālam liela, skaista, dzeltena ēka. Izrādās, celta 1898. gadā, arhitekts Johanness Kohs. Bijusi gan LU, gan RPI (Ķīmijas fakultātes) pārziņā. Tagad nodota Mākslas akadēmijai.
Blakus dārga paskata Brīvostas pārvaldei uzstādīta tā saucamā "Mangaļsalas bāka". Raksta, ka pašā ēkā kādreiz atradies necils Piena restorāns.
Vēl viena liela ēka. Vingrotāju iela 1. Sen atpakaļ tā esot bijusi sportistu rīcībā, tagad TestDevLab ofiss. Programmnodrošinājuma testēšanas firma.
Pērle, ne māja. Celta 1895. gadā. Arhitekts Hermann Otto Hilbig.
Kokos paslēpusies maza mājiņa. Izrādījās - bezmaksas mazmājiņa.
Gulbju māja.
Bastejkalns ir īstā vieta, kur dārzniekiem un ainavistiem izvērsties.
Spriežot pēc nokrautajām margām, šai zemē ar demogrāfiju problēmām nevajadzētu būt. Piekaramās atslēgas nepieļautu.
Opera no praktiskās puses.
Ekskursija galā. Bija aizraujoši.
Vēl gan paliek jautājums, vai abās bildēs ir viena un tā pati puķe. Aug blakām.
Abonēt:
Komentāri (Atom)