Ņemšanās ap pavasara ziediem novērš domas par karu.
Atceros, ka diezgan izvērsti izteicos par Ukrainas situāciju tālā 2014. gada sākumā:
http://qlenis-v.blogspot.com/2014/03/blog-post.htmlPārlasīju rakstīto un, protams, atzīstu, ka vienā lietā toreiz kļūdījos. Nevarēju iedomāties, ka civilizētā pasaule izrādīsies tik tuvredzīga un bezzobaina attiecībā pret agresoru. Visa tās toreizējā bargā retorika tagad saucama par vienkāršu gaisa tricināšanu. Kā jau agresors paredzēja, pasaule ar netaisnību samierināsies, peļņa izrādīsies daudz svarīgāka par principiem, izolāciju īstenot pietrūks gribas. Vēl agresors pierādīja, ka uzpirkt vai šantažēt pasaulē var gandrīz jebkuru. Vai tā būtu ietekmīgas valsts ietekmīga amatpersona, vai tā būtu starptautiskas organizācijas svarīga amatpersona, vai tas būtu augstāko sporta komiteju vadītājs. Jebkuru!
Tagad pasaulē beidzot it kā visi sapratuši, ka agresors kopīgiem spēkiem jāsakauj fiziski. It kā! Bet ne pārāk strauji. Strauji nedrīkst, jo tas var sākt nervozēt un sadarīt kaut ko nelabojamu. Simtiem ukraiņu dzīvību zaudēšana katru dienu šajā sabremzētajā "spēlē" jau vairs netiek uzsvērta. Kā ar to samierināties? Kā ar to sadzīvot?
Ar ko mēs atšķiramies no ukraiņiem. Ne ar ko. Ja nu vienīgi - 1991. gadā mums bija skaidrs, ko gribam (būt atdalītiem un aizsargātiem). Mums - t.i. apmēram 60-70% iedzīvotāju. Paši ukraiņi atzīst, ka 1991. gadā viņiem tādas skaidrības nebija. Ar vieglu roku tika atdoti atomieroči, ar vieglu roku tika atstātas agresora armijas bāzes Krimā. Un galvenais, tās nesaraujamās "saites ar brāļu tautu".
90-tie gadi aizgāja, agresora toreizējais cars ar savu "maigo" politiku arī. Ja mēs to periodu būtu nogulējuši, diez kādā situācijā tā mūsu valstiņa tagad izrādītos.
Iespējams, kaut kad atskatīšos uz šīm pārdomām un tās izrādīsies kļūdainas. Redzēs!
