Rudens `24 VIII

Avīzē izlasīju, ka pastāv tāds Medema kūdras purvs, kurā kūdras ieguve gan vairs nenotiek. Taču pats purvs ir un paliek unikāls floras un faunas ziņā.

Apsveicama ir ideja par 1,3km pastaigu takas ierīkošanu, papildinot to ar savdabīgiem elementiem.

Ja pieņem, ka atpūtnieka mērķis ir apaļais, gleznainais ezeriņš purva vidū, tad uzreiz jāatzīst, ka taka ir vienīgais veids, kā tur nokļūt, nesamērcējot kājas vai pat neiestrēgstot dūņās.

Tiltiņu, soliņu un stendu apdarē izmantotas metāliskas spoguļvirsmas, kādas citās takās nav redzētas.

Kādu funkciju pilda šī "kumode", - nav ne jausmas. Bet, kā saka, mums vispār par šo pasauli ir saprotama niecīga daļa.

Cilvēka nedarbi. Grūti iedomāties, kāda būtu ņemšanās pašvaldības gaiteņos, kādi projekti un tāmes jāpieņem, lai tā vietā vienkārši atbrauktu ar traktoru un izvilktu tās troses no zemes un aizvāktu no purva.

Kādreiz savāktās kūdras izvešanai purvā bija ievilkts šaursliežu dzelzceļš.

Praktiski kūdras vākšanas procesu iepazinu skolas gados, kad "darba tikuma" apgūšanai vasaras brīvlaikā tikām iecelti par sakņu un koka gabalu novācējiem kūdras laukos. Tās melnās, pussatrūdējušās saknes un koka gabali "uzrodās", kad laukam pāriet kūdras frēze. Lai, savukārt, kūdras savākšanas kombainierim nebūtu pašam pie katra koka gabala jākāpj ārā no kabīnes, vispirms bija vajadzīgas un pietika ar skolasbērnu roķelēm. Dzelzceļa gan tajos purvos nebija, vismaz neatceros.

iNets neļaus samelot, jo šis Baložu kūdras dzelzceļš bija vienīgais Latvijā. Viens no atzariem bija Medema purvs - Ziepniekkalns.

Uzzināju, ka no Medema purva notekgrāvjiem ūdens dod sākumu Mārupītei, kas gala beigās ietek Āgenskalna līcī.

Nu, tad līdz citai reizei, purvs!