Pavasaris '23 II

Ir Pārdaugavā tāda upīte, kas nes Māras vārdu. Ietek Āgenskalna līcī. Tad, lūk! Ja cilvēks ir tendēts uz kārtīgām pastaigām, gar šo Mārupīti var gana slaidi paieties. Gan svaigu gaisu sarīties, gan acis atpūtināt pie zaļuma un pīlītēm ūdens rāmajā plūdumā. No Ojāra Vācieša ielas paša sākuma līdz Dauguļu ielai, kas faktiski ir Rīgas robeža ar Mārupi, - 5 km. Nekā līdzvērtīga Pārdaugavā nezinu.

Savukārt, ja pasākumu sāk no otra gala, tad nākas secināt, ka Mārupē nekādu kalnu nav un nebūs.

Sākumā rodas iespaids, ka nekā ziedošāka par šīm skarām vēl nav,

bet tad izrādās, ka šur tur notikusi zaļuma spontāna izlaušanās.

Pīlēm pirmajām ir skaidrs, ka šis ir laiks, kad jāturās pāros.

Sniegpulksteņi ir tas, kādēļ bija jāatnāk.

Pati melnākā zampa mēģina aizaudzēt visu to nesmukumu.

Nekādu palu nav, bet varbūt jau noskrējuši.

Kaut gan ... Šajā caurtekā "līdz lūpai".

Pavasaris '23 I

Šogad pavasaris nāk pagalam negribīgi. Ir dažas dienas, kad temperatūra pa dienu paceļās virs nulles, sniegs nokūst un zemīte apžūst. Bet tad atkal sasnieg, sasalst, noledo un prognozes rāda, ka siltāks vismaz nedēļu nekļūs. Un tā vairākas reizes jau kopš janvāra. Kaut kā sanāk, ka ziema, kuras lāgā nav, pavasarim vietu tomēr nedod. Pie dabas krūts pagaidām neko pasākt nevar, jo "50 shades of gray or brown" neiedvesmo. Zaļums iedvesmo.

Tāpēc kādā it kā pavasarīgā dienā pagājos priekšpilsētā pa ielu, kuras nosaukumu lietot vairs nav ētiski. Notiek diskusijas par tamlīdzīgu nosaukumu maiņu, ... vienvārdsakot, kad nomainīs, tad arī lietošu. Pirmais apskates objekts ir atjaunotais gājēju tunelis.

Pamatīgs, svaigs, ērts, pagaidām ar grafiti nenoķēpāts. Dzelzsbetona mūzika, tā sacīt.

Pārsimt metrus uz centra pusi, krustojumā ar Elijas ielu, uzcelts jauns dzīvojamais nams. Augšstāvu iemītniekiem būs ekskluzīvs skats uz likteņupi, Salu tiltu un TV torni Zaķusalā.

Tālāk dodos autoostas virzienā un atduros spīķeros. Varētu padomāt, kas tajos īpašs. Vienkārši tie ir atjaunoti, nobruģēti, uzņēmuši šādas tādas iestādes un veikaliņus. Katrs var paieties un piefiksēt vēl vienu sakārtotu vietu kādreiz tik bezcerīgi nolaistajā kvartālā.

Tepat aiz žoga pa labi ir Spīķeru koncertzāle, bet šī nav reklāma. Šī ir pastaiga pavasara gaidās. Koncertzālei ir sava mājas lapa, tur viss smalki izskaidrots.

Protams, ka tas viss tādā frišā paskatā šeit ir jau sen, bet laikam tikai iepriekšējā paaudze atcerās to, kā bija. Vajadzētu aizmirst, bet nesanāk.