Vasara '23 VII

Māras dīķi nav nācies apsekot. Varētu padomāt, ir dīķis, mazums tādu. Bet, ja pašķir atpakaļ vēstures lapas, ja iztēlojās laikus, kad vēl nekā nebija ...

Tātad. Marienmühlenteich - (Svētās) Marijas dzirnavu dīķis, ja burtiski. Ja ne tik burtiski, tad jāatzīst, ka vietu nosaukumi vāciski skan schön. Dižciltīgi. Te uzcēla dzirnavas jau pirms 800 gadiem. Pirms 100 gadiem nojauca. Ja tā padomā - 700 gadus (vācu jūgā) :=o

Pagājušajā gadsimtā dīķis kalpojis gan zivju audzēšanai, gan peldētavai ar īstām ģērbtuvēm, gan laivu īrei, gan slidotavai.

Kādas opcijas dīķim ir pašlaik. Ir izveidoti apstādījumi, trotuāri, bērnu laukumi un trenažieri. Nosaukts par Māras dārzu - kopā 11 ha ar pašu dīķi pa vidu.

Iecienīta vieta ģimenēm ar maziem bērniem, kuru programmas nagla - "pabarot pīlītes". Un gulbjus.

Iecienīta vieta pīlītēm, jo šeit ik brīdi var uzrasties ģimenes ar maziem bērniem, kuru programmas nagla ir ... "pabarot pīlītes".

Piemērota vieta skriešanai. Apkārt dīķim 1,36 km.

Kaut gan, ja cilvēks patiesi grib noskriet, piemēram, 15 km, tad jāriņķo 11 reizes. Var sareibt galva - t.i. skaitītājs.

Šī gada metiens. Nāku pie krasta, lai tuvāk nobildētu ģimenīti kaut kā no sāniem, bet nekā. Tie stūrē virsū. Tad sapratu, ka diedelnieki :)

Mārupītes ieteka dīķī.

Vasara '23 VI

Eiropas dienvidi nīkst ārā 40° karstumā, turpat pāri Vidusjūrai Tunisijā pat 47°. Pret Latviju vasara "izturās" samērā saudzīgi. Pagaidām.

Kamēr autoserviss gatavina mani tehniskai apskatei, jāparauga, kas notiek Mūkupurva krūmos.

Mūkupurvs vispirms ir purvs uz Rīgas robežas ar Mārupi. Tam pa vidu cilvēks pamanījies uzkraut lidostas galu, kas patiešām atgādina tautā tik populāro ...

Bet plašākās robežās Mūkupurvs ir apkaime, ko ļauts iekarot mazdārziņu entuziastiem. Kā jau tas piedzīvots daudzās pilsētas malās, uzrodoties lieliem projektiem, šie mazdārziņi tiek nolīdzināti ar zemi.

Piemēram, Rail Baltica atzars no Zolitūdes uz lidostu. Jāatzīst gan, ka novietots tas maksimāli saudzējoši gan purvam, gan apbūvei.

Ir parasta, remdena diena ar īslaicīgu līņāšanu. Viss aug griezdamies.

Mūkupurva grāvmalēs zaļums pāri galvai un nepārstāj ziedēt.

Vasara '23 V

10 dienas Rīga bija latviešu. Kāda dalībniece/dalībnieks teica apmēram tā: - Ak, ja mūsu Latvija būtu tāda kā šeit (gājienā, stadionā, estrādē) šajās dienās. Un, taisnība! Vienprātība, pašaizliedzība, pārliecība, pateicība, piederība, laimīgi smiekli un aizkustinājuma asaras (arī vīriešiem).

Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem? Nu, ir. Šāda tāda. Bet ne tāda, kā pirms, kad pašdarbīgā tauta trīcēja pārdzīvojumu gaidās. Kad bija gatava iznest garos mēģinājumus un atlasi, bez tam sauli, lietu un pārslodzes zem klajas debess. Lai apliecinātu sevi un tradīcijas pārmantojamību. Un tad kā lielā balva - stāšanās uz gājienu pašā galvaspilsētā.

Par diriģentiem. "Kondženē" izlaidums pēc izlaiduma un tāpēc milzīga konkurence. Kurš vilks pelēko virsdiriģenta formu, kurš parastās ūziņas? Kurš tiks daudzināts, bet citam varbūt mūžs veltīts dažādiem kolektīviem, bet vārdu min labi ja gājiena pārraides laikā.

Organizatoriem tas viss arī diez vai nāca viegli. Pielaižu, ka jebkurai svētku sastāvdaļai bija simtiem ideju. Kura vinnēs? Kurš būs autors galīgajam variantam? Bet, tiešām! Visi svētki ir rezultāts izmisīgai sacensībai katrā jomā.

Ko domā ciemiņi. (Koru karu) žūrijas pārstāve Anžela Maslenņikova stāsta: “Mani iespaidi par šo dienu ir grandiozi. Tik daudz profesionāli, brīnišķīgi kori, Latvijas komponistu radīta laikmetīga mūzika, ļoti emocionāls sniegums. Šodien visu dienu es klausījos spīdošus priekšnesumus. Priecājos, ka tik ilgus gadus latvieši notur šo seno tradīciju. Tā ir prasme apvienot tik daudz cilvēkus dziedāšanas kultūrā, kas nes ne tikai estētisku baudījumu, bet piepilda dvēseli. Es ceru, ka pēc uzvaras Ukrainā mēs noteikti atjaunosim koru amatierkustību.”

https://nra.lv/kultura/419872-koru-karu-lielas-balvas-iegust-kamer-venda-graidi-un-erelbe.htm

Lai cik skumji izklausās, bet tas ir bezceris, kas notiek pie viņiem. Mēs jau pirms 150 gadiem sākām čupoties, lai savā valodā kopā uzdziedātu. Viņi ar 20 reižu lielāku iedzīvotāju skaitu šodien joprojām karo un mirst par to, lai pašnoteiktos un tikai pēc tam varētu atjaunot amatierkoru kustību. Lai arī mēs varētu turpināt 150 gadus veco tradīciju, starp citu. Skumji.

Par estrādi. Šobrīt lielākā koru tribīne un skaņas atstarotājsistēma pasaulē. Ar 16 000 vietām un 30 000 skatītāju sēdvietām (jeb 50 000 stāvvietām). Iemācījos jaunu vārdu. Pergola. T.i. dzelzsbetona konstrukcija zem skatītāju sēdvietām. Divstāvīga. Funkcijas - labierīcības apmeklētājiem, tirdzniecība un ēdināšana.

Vēl viens atklājums šajās dienās. Ka spēšu izturēt gājiena, noslēguma koncerta un balles tiešraides no sākuma līdz galam. Tik "apmeklēta" zaļumballe nebija redzēta. Jaunvārds - etnodanči. Teicama ideja par profesionālu mūziķu piesaistīšanu un repertuāra sadalīšanu pa novadiem. Daudzas nedzirdētas tautasdziesmas. Viena favorīte. Meitiņa mīļā, tavu smuku ... (16+) (Zemgale).

Vispār to balles ierakstu gribās skatīties vēl un vēl. Jo tur var redzēt, kādi īstenībā latvieši ir. Jautri, pārgalvīgi, nenogurdināmi, ... kā saka, "Liku bēdu zem akmeņa ..."

Vasara '23 IV

Iegāju tuvākajā mežā. Šampētera mežā. Ap 20 ha.

Reizēm dēvē par parku, jo vietām ir soliņi un atkritumu urnas.

Vienā galā ir skola à la mans vēlēšanu iecirknis.

Palasījos, ko saka i-Nets. Aprakstīta nerimstoša vēsturiska cīņa starp meža saudzētājiem un neliešiem (piegružotājiem). Laikos, kad viss bija kopīgs, citādi domājošie mežu centās pārvērst par izgāztuvi.

Tad pienāca Atmoda. Iebraucamie ceļi tika aizsprostoti un gar meža robežām izrakti grāvji.

https://nra.lv/vakara-zinas/404721-vakara-zinas-revolucionarais-sampeteris.htm

Mežam ir savas smaržas, savas skaņas un klusums. Vizuālo pat iespējams piefiksēt.