Vasara `25 IX

Pastaigu taku Latvijā ir daudz. Neba jau nu jāiziet visas, tāpēc vajadzīgi kaut kādi kritēriji. Piemēram, - populārākās, - tuvākās dzīvesvietai, - garums nepārsniedz, teiksim, 10km, - grūtības pakāpe visaugstākā utt.

Pieceļos kādu rītu, noplēšu kalendāra lapiņu, redzu - "acīte". Laiciņš kā vasarā, tātad jāatrod īpaši skaistu dabas taku.

Vēl pāris kritēriju. Takas mērošana un autostāvvieta būtu jābūt bez maksas. Cīrulīšos, kas blakus Cēsīm, tas viss ir :)

Cīrulīšu dabas takas ir tikai maza daļiņa no Gaujas nacionālā parka. Parks dibināts pirms pusgadsimta, lai aizsargātu un saglabātu upes senleju. Interesanti, ka pie Cēsīm senlejas dziļums ap 60m un platums ap puskilometru. Savukārt, pie Siguldas attiecīgi jau ap 85m un ap kilometru.

Viens no taku lokiem nosaukts par "Venden" veselības taku, kaut gan uzņēmuma Venden birojs ir Rīgā, bet ūdeni ņem no Mežuļu avota 25km Valmieras virzienā. Tomēr, ja parokas dziļāk vēsturē, izrādās, Venden ir bijušais Cēsu nosaukums līvu valodā.

Objekts saucās Cīrulīšu ala. Kaut kur 6m dziļumā esot tukšums kārtīgas viesistabas izmēros. Protams, lai neadekvātākie ekskursanti tur nemēģinātu iegāzties, priekšā uzlikts koka režģis.

Turpat blakus Žagarkalna nogāzes, kas ir slēpotāju paradīze (sniega gadījumā).

Līgavas ala, drīzāk dobums, esot cilvēka rokām izkasīts. Leģenda vēsta, ka Livonijas kara laikā kāds puisis esot šeit slēpis savu līgavu.

Nacionālais parks jau ar to arī atšķiras no parasta meža, ka kritušos kokus nevienam nav ļauts pārvērst malkā :)

Skaistule Gauja.

Krasta īpatnība ir tāda, ka šis nav aktuālās upes krasts, bet gan vecupes.

Saucās Spoguļu klintis. Es attraucos šurp ar domu, ka varēšu klintīs spogulēties, bet skarbā patiesība ir, ka pašas klintis spogulējas vecupes ūdenī :)

Ceļvedis mani sasmīdināja, jo Dzidravots, kurš iztek no Spoguļu klinšu spraugas, esot dikti tīra, veldzējoša, līdzņemama ūdens avots, bet plāksnīte pie tiltiņa brīdināja, ka labāk šo ūdeni nedzert.

Un tad uznāca lietus. Tieši brīdī, kad gāju klintīm pa augšu.

Līdzko pastaiga galā, uzspīdēja saulīte. Sāku domāt, - Kā tā? Man zīme? Lai lieku dabu mierā? :)

Vasara `25 VIII

Kādā saulainā augusta dienā atkal notika ekskursija uz Žemaitiju, kas finišējot izrādījās apaļus 702 km gara (ekskursija).

Maršruts tapa viegli, jo sen jau bija zināms, ko gribās redzēt. Pirmais apskates objekts - lielākais Lietuvas akmens. Viņu mēlē - Barstýčių akmuo.

1958. gadā meliorators uzgājis akmeni, ko sen sen ledāji atnesuši no Somijas.

Izmērus konvertēju, pieņemot par mērvienību savu augumu :) Tātad garumā 7,7 mani augumi, augstumā 2 un platumā 4,3. Sver ... ta - dammm, cik 10 000 tādi, kā es. Tas ir tikpat, cik salien Daugavas stadiona sēdvietās :)

Darba diena, tāpēc citu apmeklētāju nav. Akmens tomēr atrodas patālu no lielceļiem.

Par mazajiem ceļiem. Navigators nekur uz grantētiem neaizveda, visur bija asfalts, diemžēl vietām gan rūpīgi lāpīts, bet padomju.

Grūti šobrīd salīdzināt ar Latviju, jo pa Latvijas laukiem sen neesmu vandījies. Bet toreiz vēl, kad vandījos, reizēm gribējās kāpt laukā un kaukt.

Sekoja pārbrauciens, lai turpinātu akmeņu tēmu.

Mosėdis

Vaclovas Intas. Palasījos par šo unikālo cilvēku. Atstāstīšu saviem vārdiem. 1925.-2007. Diplomēts un praktizējošs ārsts ar milzīgu interesi par dabu.

Atjaunoja nodegušās dzirnavas un tām pieguļošajā teritorijā sāka vākt vietējos laukakmeņus. Pēc tam arī pa visu Lietuvu. Izrādās, Baltija kopš Ledus laikmeta nosēta ar Skandināvijas akmeņiem. Spēj tik vākt, šķirot un klasificēt.

Bez tam viņš bija apceļojis visu PSRS (daudzus botāniskos dārzus), ieskaitot Karpatus, Karēliju, Kaukāzu, Sibīriju, Karakuma tuksnesi, Tjanšanu, Sahalīnu un Kamčatku. No ceļojumiem pārvedis dažādus augus, kas līdz tam neauga Lietuvā. Protams, par savu entuziasmu saņēmis dažādus apbalvojumus.

Parka tālākajā daļā uzsliets slaids, izliekts viadukts kopainas aptveršanai.

Ja jau ir dzirnavas, tad jābūt arī upītei. Bartuva. Un kur tad šī Bartuva aiztek? Uz Latviju, uz Liepājas ezeru! Latvijā gan upīte maina nosaukumu un kļūst par Bārtu. Skaists vārds būtu latvietei, bet kalendārā tāda nav :)

Akmeņu muzejam ir iekštelpu ekspozīcija, kuras stendos izlikti mazi akmeņi, minerāli un pat dārgakmeņi.

Seko otrais pārbrauciens. Ir jau krietni pāri pusdienlaikam, tāpēc ēst gribās, - ka bail.

Nokļūstam ārkārtīgi populārā atpūtas un izklaides kompleksā HBH Palanga. Te atkal ir savs stāsts. HBH (Hofbräuhaus), starp citu,  ir slavena Bavārijas firma.

1995. gada pavasarī Žibininkai ciemā startēja HBH alus darītava "Juozo Alus" (atšifrējumā - Matulevičių ģimene - Rada, Juozas, Aida, Laura, Matas). Alus faniem turpat tika iekārtots bārs, kurā pie trīs galdiņiem varēja piesēst & paēst 18 cilvēku. Bāra popularitāte augtin auga. Rudenī tika atvērta jauna zāle, nedaudz vēlāk - trešā, ceturtā, piektā, utt.

Šodien HBH Palanga atpūtas un izklaides kompleksā vienlaicīgi var apkalpot 1500 ļautiņu. Ease! Ir neliela viesnīciņa un motelis. Autostāvvietas ar ap 400 vietām. Parastā vasaras dienā ar 200 kompleksa darbinieku gādību tiekot apēsti pat 2,5 tūkstoši cepelīnu, izdzertas 2 tonnas alus un tonna kvasa. Dienā!.

Milzīgs darbs ieguldīts izklaidēm gan lielajiem, gan mazajiem. Pat zvēriņi ir un purva taka.

Ir atvērta filiāle HBH Vilnius.

Šī jau ir Palanga.

Esam šeit puskilometru garā L-veida gājēju jūras tilta (mola) dēļ.

19. gadsimta beigās to uzbūvēja, lai būtu piestātne preču (vēlāk arī pasažieru) kuģiem.

Vēsturē pāris reižu vētru nopostīts, tagad stingri stāv uz betona pāļiem.

Šodien karsta diena, cik tālu vien var saskatīt, pilna pludmale ar cilvēkiem.

Nu tad, līdz citai reizei, Palangas jūriņa ...

P.S. Šī "reportāža" veltīta arī kādai lietuvietei, kura dzīvo svešumā :)