Vasara `25 VII

Augusta sākumā gadījās pa kādai pavisam saulainai, vasarīgai dienai. Sagribējās beidzot apskatīt Līdumu karjera pastaigu taku. Atrodas sešu km braucienā no Olaines stacijas.

Dikti piestrādāts pie labiekārtošanas. Te ir liela pludmale ar laipu, rotaļu laukums un milzīgs piepūšams izstrādājums uz ūdens bērnu aktivitātēm, piknika galdi ar soliem, kafijas automāts, pelddēļu noma un veikparks. Pēdējais izklausās pēc burtiska pārnesuma no angļu valodas, jo atrakcijai, kurā pārgalvis tiek striķī vilkts pa ūdens virsmu, latviešu valodnieki terminu vēl nav izdomājuši :) Jā, un stāvlaukums. Grūti saprast, cik autiņu tas spēj uzņemt, bet tā uz aci, - varbūt pat simts.

Esmu ieradies šeit 2,8 km garās pastaigu takas dēļ, kas ved apkārt ūdenstilpnei. Tur, kur shēmā uzzīmētas melnas pēdiņas, cauri niedrēm ejama plata koka laipa.

Šur tur gar krastu izvietoti pamatīgi atpūtas soli un ūdenī uzmontētas īsas T-veida laipas (shēmā ar sarkano krāsu).

Vērojot vienreizējo ūdens un meža "saspēli", atmiņa atsauc pusaudža gadus. Kā teica seriālā Ballard: - Past is always present (pagātne vienmēr ir te).

Mums ciematā nekāda baseina nebija, tāpēc skola par bērnu peldētprasmēm nelikās ne zinis. Bija t.s. peldētava, kas izveidojās, aizdambējot likteņupīti Sūlu. Mēs gan toreiz to saucām par Sulu. Peldētavā no puiku skatpunkta bija trīs zonas. Seklā zona ar ūdeni līdz nabai, "daiļ"lēkšanas zona no tiltiņa pie slūžām un - pārējais plašums, kuru krustām šķērsām varēja pārpeldēt tie, kas vispār peldēt prata.

Izmisīgi gribējās iemācīties. Teorija bija apgūta. Ieelpa, galva zem ūdens, izelpa, niršana, peldēšanas stili. Viss bija skaidrs, izņemot vienu, - kā noturēties uz ūdens. Un tā mēs vasaras karstumā ar draugiem caurām dienām ņēmāmies pa seklo zonu, līdz kādu dienu, mēģinot suniski, pēkšņi sapratu, - ir. Draugi arī pamanīja un kliedza: - Tu māki!!! Tu peldi!!! Kad prasmes tika pilveidotas, laiks bija pāriet uz "augstāko līgu".

5 km tālais Biksēres ezers. Gabals toreiz šķita kājām nepieveicams, tāpēc katram no mums pilnīgi noteikti bija vajadzīgs divritenis plus ekipējums. Lai izņemtu ezeru caurcauri, bija nepieciešamas pleznas un maska.

Ar divriteni gan negāja īpaši gludi. Mamma nopirka un laimīgs bijuuuu -bezgala! Glabāju to malkas šķūnītī, kuru aizslēdzām ne vienmēr. Kādu rītu skatos - nav. Īsti negribējās vairs dzīvot. Pēc tam mēnešiem pētīju katru divriteni ciematā un apkaimē. Velti. Vēl pēc laika savācu sev divriteni no mazāk vai vairāk lietotām sastāvdaļām. Tādu zagļiem vairs nevajadzēja.

Tā pagāja vairākas vasaras, miksējot futeni, basīti, ezeru un pēčāk arī balles.

Tas viss izgaisa līdz ar pārcelšanos uz Rīgu.

Laipa plata, bet, maigi sakot, savdabīga. Ar margām tikai ezera pusē. Ja gadītos, diespasarg, aušoties un klupt uz krasta pusi, tad peries pa tām niedrēm, kā nu sanāk.

Shēmā redzams vēl viens ezeriņš, kas iekļuva nākošajā bildē.