Vasara `25 V

Esmu pasists uz viaduktiem. Kāpēc,- mēģinu sev izskaidrot. Nezinu. Varbūt tāpēc, ka jaunā mājā es vienalga neieiešu, ja tā nebūs, piemēram, stacija vai kāda cita publiska ēka. Bet viadukts, tā ir mantiņa, kuru es varēšu aptaustīt, t.i. varēšu pārbraukt vai pāriet pa to. Kamēr viadukts top, es domās jau simts reižu esmu to pārbraucis. Šobrīd Rīgā ir trīs tādi objekti. Tvaika ielā, Ziepniekkalnā un lidostā.

Tvaika ielā šobrīd montē pārvadu no Kundziņsalas.

Varētu padomāt, ārprāts, viss sastatnēs, tas būs ilgi.

Bet līdzko tie tur augšā to armēto sili piegāzīs ar betonu, pēc mēneša varēs sastatnes novākt.

Ja jau esmu šai pusē, obligāti jāpārbauda Dauderu parks. Esmu sajūsmā par šo arhitektūras pērli no sarkanajiem ķieģeļiem. Tas, kādus šedevrus no sarkanajiem ķieģeļiem pirms simts gadiem Rīgai dāvāja vācbaltiešu arhitekti, ir kā saulaina diena pret melnu nakti salīdzinājumā ar sarkano ķieģeļu pielietošanu pēckara gados. (Man logā ir tāda piecstāvene, - negribās nemaz aizkarus atvilkt.)

Un, protams, Dauderu puķītes!!!

Īss pārbrauciens pa Austrumu maģistrāli + Dienvidu tiltu un esmu jau pie nākošā objekta. Te situācija līdzīga. Balsti iebetonēti un pilnā sparā top pārvada laidumi.

Trases vidusdaļa.

Un Vienības gatves gals pie Rimi.

Vasara `25 IV

Labiekārtotas pastaigu takas ir visai populāras aktīvas atpūtas cienītāju vidū. Laikam galvenā to vērtība ir iespējā piekļūt dabai, nelaužot kaklu vai neiestiegot. Ja līdzenās un sausās vietās pietiek ar vienkāršām norādēm, tad stāvās nogāzēs, purvos un niedrēs jau vajadzīgas koka konstrukcijas. Kāpnes, laipas ar margām, skatu torņi, vēlams arī soli un krēsli.

Ķemeru nacionālajā parkā pastaigu taku ir vismaz padsmit. Bet, ja jāizvēlās vis vis, tad Lielā Ķemeru tīreļa laipa jāievērtē noteikti.

Takai ir astotnieka forma. Var iet pirmo - 1,5km apli, ja kopā ar maziem bērniem vai tādiem, kam grūti paiet. Var iziet visu astotnieku, tad sanāk gandrīz 4km.

No meža dzīvniekiem satiku šo mazo "purva aligatoru". Pats dīvainākais bija tas, ka šamais neaizbēga. Ne tad, kad tuvojos, ne tad, kad pagāju garām.

Varētu padomāt: - Ai, kāda jauka pļaviņa! Skarbā patiesība ir tāda, ka zem gludā zālāja ir šķidras, metriem dziļas dūņas.

Laipas dēļi un gulšņi laika gaitā pūst. Visas takas garumā ar sarkanu krāsu bija iezīmētas kritiskās vietas. Sastapu vienaudzi, kurš bojātās detaļas maina. Izvērtās saruna, kurā uzzināju daudz jauna. Izrādās, viņš apsaimnieko šo konkrēto laipu kopš gadsimta sākuma. Arī tagad, pensijas gados. Prasu: - Kā tos biezos dēļus un gulšņus nogādā vajadzīgajās vietās, neba uz pleca? Viņš saka, ka sākumā mēģinājuši ar ķerru, bet tad pielāgojis divriteni. Stūres un sēdekļa vietā uzmetinājis ragus un rezultātā pāris gulšņus iespējams aiztransportēt. Es viņam atzinos, ka visu pastaigas laiku netiku vaļā no domām par to, kas notiktu, ja tur, purva vidū, tā laipa izzustu. Viņš atbildēja nelatviski precīzi: - P****c ... Ja kāds mēģinātu pa taisno aiziet, piemēram, uz Kalnciemu, tas vienkārši nebūtu iespējams. "Neiespējamā misija", - pieleca.

Ceļvedī bija minēts, ka skatutornis ir kā balva garākās distances gājējiem.

Nu esmu augšā. Lejā redzamais laipas ovāls ir ... klase. Klausītāji apsēžas uz soliem, bet lektoram paredzēta papildus laipa uz ovāla vidu, lai no turienes pateiktu visu, ko viņš (domā) zina par šo purvu :)

Šur un tur kāds pabēris sēkliņas putniem.

Starp manā virzienā gājējiem un pretīmnācējiem saklausīju vācu, franču, čehu un leišu valodas. Tātad, taka iecienīta arī ārzemnieku vidū. Tuvu Rīgai, tuvu jūriņai, netālu liela stāvvieta par €3,- stundā. Bet invalīdiem un autobusiem par velti. Ciemojoties citā valstī, mēs visi esam disciplinēti un paklausīgi. Ja stāvvieta, tad stāvvieta. Pie tam jau puskilometru pirms izlikta ceļa zīme "Stāvēt aizliegts" un novikts striķis gar grāvi. Varbūt citiem vietējiem arī tāda kārtība pa prātam, bet es izvēlējos grūtāku bezmaksas risinājumu. Atstāju autiņu Ķemeru stacijā blakus citiem un nogāju tos dažus liekos kilometrus ar gandarījumu, ka takas stāvvietas kasierus esmu apčakarējis. Ejot cauri mežam, pēkšņi atcerējos, kāpēc dzīvoju pilsētā. Ne laukos, ne mežā, bet pilsētā. Jo odi!!! Pat raiti ejot pa meža ceļu, tie krīt virsū simtiem. Nekāda glābiņa. Nodomāju, ka purvā uz takas būs vēl trakāk. Bet biju dikti pārsteigts, kad uz laipas odu nebija vispār. Kā smejies, tu esi dzīvs, kamēr spēj brīnīties :)

Takas purva daļa tuvojas beigām, atcerējos, ka jāpiefiksē arī daža laba puķīte.