Vasara `25 V

Esmu pasists uz viaduktiem. Kāpēc,- mēģinu sev izskaidrot. Nezinu. Varbūt tāpēc, ka jaunā mājā es vienalga neieiešu, ja tā nebūs, piemēram, stacija vai kāda cita publiska ēka. Bet viadukts, tā ir mantiņa, kuru es varēšu aptaustīt, t.i. varēšu pārbraukt vai pāriet pa to. Kamēr viadukts top, es domās jau simts reižu esmu to pārbraucis. Šobrīd Rīgā ir trīs tādi objekti. Tvaika ielā, Ziepniekkalnā un lidostā.

Tvaika ielā šobrīd montē pārvadu no Kundziņsalas.

Varētu padomāt, ārprāts, viss sastatnēs, tas būs ilgi.

Bet līdzko tie tur augšā to armēto sili piegāzīs ar betonu, pēc mēneša varēs sastatnes novākt.

Ja jau esmu šai pusē, obligāti jāpārbauda Dauderu parks. Esmu sajūsmā par šo arhitektūras pērli no sarkanajiem ķieģeļiem. Tas, kādus šedevrus no sarkanajiem ķieģeļiem pirms simts gadiem Rīgai dāvāja vācbaltiešu arhitekti, ir kā saulaina diena pret melnu nakti salīdzinājumā ar sarkano ķieģeļu pielietošanu pēckara gados. (Man logā ir tāda piecstāvene, - negribās nemaz aizkarus atvilkt.)

Un, protams, Dauderu puķītes!!!

Īss pārbrauciens pa Austrumu maģistrāli + Dienvidu tiltu un esmu jau pie nākošā objekta. Te situācija līdzīga. Balsti iebetonēti un pilnā sparā top pārvada laidumi.

Trases vidusdaļa.

Un Vienības gatves gals pie Rimi.