Pavasaris `25 IV

Īsti vasarīga diena. Pat divas. Jocīga sajūta, kad saule silda kā vasaras vidū, bet koki un krūmi nesaprašanā: - Vai tiešām jau var dzīt lapas :) Kā katrs savu vaļasprieku cienošs knipsētājs, dodos iemūžināt jauno lielo ratu. Šoreiz no Arkādijas parka puses.

Spraužu sev uzdevumu piefiksēt katru no izplaukušajiem lakstiem, krūmiem vai kociņiem.

Šādus ratus sauc par panorāmas ratiem, bet šajā sakarā gribās jokot, apsaucot to par spara ratu.

Infotelpā izvērtusies pamatīga jezga par rata izmantošanas cenrādi. Ka citās pilsētās tādas cenas, bet pie mums citādas, lielākas. Bet vai tad pārējā dzīvē savādāk? Ir dārgi produkti, izstrādājumi, pakalpojumi, atrakcijas un ir citi, lētāki. Paņemsim piemēram publiskās ēstuves. Ir zvaigžņoti restorāni un ir pankūknīcas, pelmeņnīcas, kebabnīcas vai citi "Lido". Neviens taču neplēš matus par to, ka, teiksim, JOHN chef's hall kūpinātajai storei akurāt tāda pati cena kā spara rata biļetei. Vienkārši proti būt laimīgs un pateicīgs, sasmērē mājās sviestmaizes un apēd tās, šūpojoties bērnu laukuma šūpolēs. Viss. Būsi atpūties, paēdis un arī rezultāts podā ne ar ko neatšķirsies. Kaut kā tā ...

Sanāca tāda kā ilūzija, ka rats nupat velsies augšā "stikla kalnā".

Pavasaris `25 III

Iepriekšējos tekstos jau atzinos, ka daudzās vietās un situācijās mani pārņem asociācijas. T.i.  - konkrētas vīzijas no pagātnes.

Ja nonāku kādā pazīstamā vietā, tad ieslēdzas atmiņas par kādu noteiktu gadījumu tajā vietā un vienmēr par vienu un to pašu. Ja kāds notikums, tad ieslēdzas līdzība ar tādu pašu notikumu kaut kad skolas gados, piemēram.

Izklausās pēc murgiem, tāpēc rakstīšu konkrētāk. Sācies pavasaris. Un atmiņas aizvelk atpakaļ uz Cesvaini, uz parku, blakus Baronkalnam virzienā uz toreizējo stadionu. Viss sācis zaļot un visas nogāzes nosētas ar vizbulītēm. Pavasaris => Baronkalns => vizbulītes. Vienmēr. Neko ar sevi nevaru padarīt.

Nu, lūk! Šeit Pārdaugavā vai citur Rīgā, ložņājot pa krūmiem vai nekrūmiem, foķēju dažādus pavasara vēstnešus. Baltās un zilās sniegpulkstenītes pirmāmkārt. Bet nekad nebija izdevies sastapt vizbulītes. Un tikai šopavasar uzzināju, ka manu atmiņu puķītes aug ... Garciemā.

Ar neizskaidrojamas laimes sajūtu var doties jūras virzienā.

Galu galā, pēc nedēļu garās "ziemas" šī ir pirmā patiesi siltā dieniņa.

Pavasaris `25 II

Patīk Bieriņi. Nosaukums cēlies no muižas agrāko īpašnieku Berens von Rautenfeld, tautā sauktu par Bieriņiem, uzvārda.

Nedaudz iepētīju vēsturi. Rakstā https://www.rigacv.lv/node/153 viss smalki izstudēts. Man, kā puķīšu un lapiņu pielūdzējam, to vēsturi tieksme vienkāršot, tāpēc secinājumi šajā 2025. gada sākumā varētu būt sekojoši.

Bieriņi ir samērā neliela Rīgas apkaime ar pārsvarā privātmāju apbūvi. Protams, šur tur, brīvās vietās tiek celtas daudzdzīvokļu mājas, bet ne augstceltnes.

Bieriņos ir Jaunā Bieriņmuiža, Budas muižiņa, Šenberģu muižiņa, vēl pāris un Angļu ģimnāzija. Tās visas pamanījušies uzcelt Mārupītes krastos, jo šī necilā upīte tomēr ir skaistākais un gleznainākais Bieriņu dārgums / lepnums. Vēl Mārupītes krasta pļavā ir Akmensdārzs, kurā tēlnieki izlikuši savus darbus. Līdz tam gan es šoreiz nenonācu.

Esmu iekāpis ģimnāzijas teritorijā.

Starp īpašumiem atstāts celiņš ērtai piekļūšanai pie Mārupītes.

Upītei jauns gājēju tiltiņš. Iepriekšējais iepuva un sāka šķiebties nost no ass.

Vēl viens jauns tiltiņš, kuru nācās uzbūvēt, jo pagājušās vasaras vētra ar plūdiem priekšteci vienkārši nonesa.