Pavasaris `25 III

Iepriekšējos tekstos jau atzinos, ka daudzās vietās un situācijās mani pārņem asociācijas. T.i.  - konkrētas vīzijas no pagātnes.

Ja nonāku kādā pazīstamā vietā, tad ieslēdzas atmiņas par kādu noteiktu gadījumu tajā vietā un vienmēr par vienu un to pašu. Ja kāds notikums, tad ieslēdzas līdzība ar tādu pašu notikumu kaut kad skolas gados, piemēram.

Izklausās pēc murgiem, tāpēc rakstīšu konkrētāk. Sācies pavasaris. Un atmiņas aizvelk atpakaļ uz Cesvaini, uz parku, blakus Baronkalnam virzienā uz toreizējo stadionu. Viss sācis zaļot un visas nogāzes nosētas ar vizbulītēm. Pavasaris => Baronkalns => vizbulītes. Vienmēr. Neko ar sevi nevaru padarīt.

Nu, lūk! Šeit Pārdaugavā vai citur Rīgā, ložņājot pa krūmiem vai nekrūmiem, foķēju dažādus pavasara vēstnešus. Baltās un zilās sniegpulkstenītes pirmāmkārt. Bet nekad nebija izdevies sastapt vizbulītes. Un tikai šopavasar uzzināju, ka manu atmiņu puķītes aug ... Garciemā.

Ar neizskaidrojamas laimes sajūtu var doties jūras virzienā.

Galu galā, pēc nedēļu garās "ziemas" šī ir pirmā patiesi siltā dieniņa.