Pavasara ziedu parāde turpinās.
Domenikss un Depo apkārtne arī samērā ziedoša.
Ievas gatavojās ziedēt, tātad atkal paliks vēss. Tā nu gadu no gada vēroju šo dabas parādību un ikreiz ceru, ka šoreiz tās uzziedēs siltumā. Bet nē! Un kā to izskaidrot, nav ne jausmas.
Tepat aiz lielā Depo milzīga ziedu kupena. Balta, balta ...
Pienenēm īpaša vieta galerijā.
Nedod man mieru tā Mārupīte. Visu laiku gribās piefiksēt, kāda tā izskatās posmā, kur cilvēks īpaši "papūlējies" to padarīt pievilcīgu atpūtniekiem. Arkādijas parks. Nācās palasīt vēsturi par šo vietu.
Ἀρκαδία - grieķu izcelsmes vārds ar vairākām nozīmēm. Ja attiecībā uz parku, tad laikam vislabāk atbilst - iedomāta dzīve pilnā saskaņā ar dabu. Tas ir tulkojums, atsakoties no svešvārdiem "utopija","harmonija" un "pastorāls".
Tātad skaistai vietai, kurā bez līdzenuma ir arī paugurs ar kokiem, iedod skaistu vārdu, mākslīgi izloka upīti pa visu parka līdzeno daļu,
organizē ūdenskritumu un tiltiņus, uzbūvē brīvdabas estrādi, restorānu un, iespējams, vēl kaut ko (no pārpalikušajiem pamatiem grūti saprast).
Tas viss lieliski darbojās laikos, kad mājās nebija pat radio. Cilvēki gāja ārā citus apskatīt un sevi parādīt. Arhitekti, ainavisti un dārznieki īstenoja savas idejas, lai tieši parks ir tā vieta, kur paglābties no pilsētas burzmas.
No trokšņa šeit paglābties gan nebija paredzēts, jo no divām pusēm kursē autotransports ar tramvajiem, bet no trešās puses - vilcieni.
Visa uzmanība jāvelta plaukstošajiem zaļumiem, tomēr tālumā caur žoga sietu vīd Torņakalna stacijas komplekss. Ja no parka grib nokļūt tanī stacijā, tad pa taisno cilpot nav ieteicams (Rail Baltica), tāpēc jāuzkāpj stāvajā "kalnā",
pa tiltu jāšķērso dzelzceļa sliedes un tad pa garām kāpnēm jānokāpj lejā.
Šajā vietā autors bija paredzējis nobildēt krāšņo puķu panorāmu, bet fotoaparāts izlēma, ka panorāma gan būs, bet fokuss tiks tēmēts tālāk par ziediem. Raksturiņš! Jācer, ka ne Artificial Intelligence.
Šeit bez vēstures atkal nekādi. Blakus parkam ar seju Vecrīgas virzienā vēl dažus gadus atpakaļ stāvēja noplucis nams, ko, protams, aiztikt nedrīkstēja. Jo vecs un vērtīgs. Un tad tajā tika iegāzta nauda, sētā uzbūvēts jauns korpuss (piebūve), visa projekta apdare tumšā krāsā. Gaumīgi. Atklājums, savukārt, slēpjas pašā bildē. Ja to aplūko dabiskā lielumā, tad augšā, tornīša lodziņā lepni ierakstīts "Anno 1877".
Ir vēl viens objekts Rīgā, kuru regulāri "inspicēju". Tas ir Austrumu maģistrāles posms no Piedrujas līdz Ūnijas ielai. Nevar teikt, ka uzbūvēt maģistrāli šajā Rīgas daļā būtu vienkārši. Stigu gan pilsētas plānotāji bija atstājuši pietiekoši platu un nekādas ēkas nost nebija jājauc. Kaut gan ... vienai ražotāju teritorijai nācās savu žogu un sargbūdu novākt. Kokiem un krūmiem aizaugusi tā stiga bija, ko var gribēt, ja starp vietas iemērīšanu un projekta uzsākšanu paiet desmitiem gadu.
Vēl viens atklājums. Maģistrālei abās pusēs ir zonas, kuras tiks norobežotas ar skaņu slāpējošām sienām, tāpēc atsevišķos posmos braukšana augšā būs kā pa sili.
Otra lieta, ka nepabeigtā objektā neko smuku nobildēt nevar, jo "baigais bardaks". Bet nav liela bēda, pavasari neviens nav atcēlis un puķītes & pumpuri atkal nonāk manas uzmanības lokā.
Ceriņi. Grūti iedomāties, ka no šiem aizmetņiem drīz izplauks ziedu piramīdas pagaidām nezināmā krāsā.
Nobraucu līdz Lucavsalai. Pāris gadus te nav būts. Lasīju par jaunu divvirzienu ielu izbūvi ar autobusu galapunktu, kā arī jaunu dzīvokļu kvartālu. Atpūtas zonu un mazdārziņus tas neskars. Ielas tiek būvētas, tas ir fakts. Dzīvokļi pagaidām ne. Atpūtnieku autostāvvieta joprojām bez seguma. Autiņi tiek novietoti gar atvēlētā laukuma nosacītām malām nosacītās rindās.
Gājēju celiņi nobruģēti, ja ir vēlēšanās noiet pa atpūtas zonu visā garumā - sanāks vesels kilometrs.
Daba mostas, jo jau vairākas dienas gaiss iesilst līdz padsmit grādiem.
Debesīs redzēju klaigājošu kāsi. Zosis, - nodomāju.
Katrs sevi cienošs koks vai krūms dzen lapas un ziedus.
Vietām zilums pārņēmis visu pļaviņu.
Žēl, ka cilvēki nesvin dienu, kad tā kļūst vienāda ar nakti (18.3.23). Tāpatās cilvēki lāgā nepamana pašu pasludināto pavasara sākumu (20.3.23). Paiet trīs nedēļas, - un sākās. No kaut kādas pasakas, sākot ar piektdienu, četras dienas no vietas tiek sauktas par "lielām" un jāstrādā nav. Tiek piepīti pūpoli, zaķi, krāsainas olas, apsveikumi, liela izēšanās un sadzeršanās, kur nu bez tā. No tā visa var saprast, ka ir vispārējs prieks par pavasara iestāšanos. Jeb nu prieks par brīvdienām, jeb nu par to, ka ar kādu, no tās pašas pasakas, esot noticis upload . Ja šādi ņemās simtiem gadu, to var droši saukt par tradīciju. Ar valsts atbalstu (brīvdienu nozīmē).
Cilvēkiem svētki un brīvdienas ir vajadzīgas, citādi viņi ilgi nevilks.
Svētkus sev uzburt var arī katrs pats. Variantu bez gala. Cits aiziet uz kādu
koncertu, teātri vai sporta spēli, cits rokās pa dārzu, cits izraujās pie
ūdens un noķer zivi. Cits nobeidz kādu meždzīvnieku, cits "izķemmē"
lielveikalu, cits atrod vietu, kur gatavu ēdienu pienes klāt, cits izmet
līkumu pa dzimteni vai vēl tālāk ...
Man svētki ir tad, kad ķeru un iemūžinu apkārtējo pasauli. Lielākā burvība ir tajā faktā, ka nav zināms rezultāts. Var noknipsēt lielisku mirkli, bet uz ekrāna - aplauziens. Var kaut ko noķert ar domu, ka diezin vai noderēs, bet uz ekrāna, - bingo.
Ir pavasaris! Aiziet!
Zilo sniegpulkstenīšu laiks. Sīki ziediņi, salīdzinot ar baltajām. Lai tiktu tām tuvāk, jāmetās rāpus.
Pēcpusdiena. Tāpēc ziediņi sakļaujās.
Dzelzsbetona mūzika.
Pāris gadus sekoju līdzi pārvada būvei starp Viestura prospektu un Tvaika ielu. Sekot līdzi, - manā gadījumā tas nozīmē reizi divās nedēļas aizbraukt un apiet visam objektam riņķī. Sanāk vairāk par kilometru.
Nu tas objekts ir gatavs un oficiāli nodots ekspluatācijā. Paskatījos pasākuma publicētās bildes un salīdzināju ar savām - pirms dažām dienām sabildētajām. Sapratu vienu lietu, - tie, kas fotografē masu mēdijiem, dara to rutīnā. Viņi nevar izvēlēties laika apstākļus. Atklāšana ir nozīmēta un tā notiek, - silts vai auksts, saulains vai līst, putniņi čivina vai ne pārāk.
Man, savukārt, viss publicējamas bildes tapšanas un atlases process iziet "caur iekšām". Katrai bildei. Nekāda konveijera.
Gribētu uzteikt šo risinājumu. Man nav zināms Rīgā neviens viadukts, zem kura būtu pabērts ar akmentiņiem.
Šo vietu par vienkāršu nesauktu. Dzelzsceļa atzars krustojas ar ielu un tramvaja sliedēm. Lieki teikt, ka visam jābūt vienā līmenī.
Balsti kļūst arvien augstāki, jo priekšā Skultes dzelzsceļš ar gājēju tuneli.
Agrāk nekāda tuneļa nebija un mierīgie iedzīvotāji, riskēdami ar dzīvību, pāri sliedēm (ne)droši migrēja starp Sarkandaugavu un Mežaparku abos virzienos.
Šeit nu ir īstie dzelzsbetona džungļi. Reljefā padziļa ieplaka, augšā galvenajam viaduktam pieslēdzas brauktuves no Viestura prospekta un uz.
Vēl viens gaumīgs risinājums. Cilvēks var piesēst, piesliet riteni, padzerties, uzēst vai, diespasarg, uzpīpēt. Un pavērot visu šo tiltnieku meistardarbu, augšā pieklusināti aizdūcot lielajam transportam.
Čehu firma. Specializējusies ielu un parku aprīkojuma ražošanā.
Objektā sasēta zālīte, sastādīti kociņi un arī šādi skujveidīgie podiņos.
Bet visa būve sākās ar šo balstu, kas tīri vizuāli vismaz mani nepārliecina. Apmēram no tās pašas operas kā Dienvidu tiltam. Zemi un strupi. Nekāda idejas lidojuma.
Viens no augstākajiem skatu punktiem zem viadukta. Ar saulīti paveicies.
