Nedod man mieru tā Mārupīte. Visu laiku gribās piefiksēt, kāda tā izskatās posmā, kur cilvēks īpaši "papūlējies" to padarīt pievilcīgu atpūtniekiem. Arkādijas parks. Nācās palasīt vēsturi par šo vietu.
Ἀρκαδία - grieķu izcelsmes vārds ar vairākām nozīmēm. Ja attiecībā uz parku, tad laikam vislabāk atbilst - iedomāta dzīve pilnā saskaņā ar dabu. Tas ir tulkojums, atsakoties no svešvārdiem "utopija","harmonija" un "pastorāls".
Tātad skaistai vietai, kurā bez līdzenuma ir arī paugurs ar kokiem, iedod skaistu vārdu, mākslīgi izloka upīti pa visu parka līdzeno daļu,
organizē ūdenskritumu un tiltiņus, uzbūvē brīvdabas estrādi, restorānu un, iespējams, vēl kaut ko (no pārpalikušajiem pamatiem grūti saprast).
Tas viss lieliski darbojās laikos, kad mājās nebija pat radio. Cilvēki gāja ārā citus apskatīt un sevi parādīt. Arhitekti, ainavisti un dārznieki īstenoja savas idejas, lai tieši parks ir tā vieta, kur paglābties no pilsētas burzmas.
No trokšņa šeit paglābties gan nebija paredzēts, jo no divām pusēm kursē autotransports ar tramvajiem, bet no trešās puses - vilcieni.
Visa uzmanība jāvelta plaukstošajiem zaļumiem, tomēr tālumā caur žoga sietu vīd Torņakalna stacijas komplekss. Ja no parka grib nokļūt tanī stacijā, tad pa taisno cilpot nav ieteicams (Rail Baltica), tāpēc jāuzkāpj stāvajā "kalnā",
pa tiltu jāšķērso dzelzceļa sliedes un tad pa garām kāpnēm jānokāpj lejā.
Šajā vietā autors bija paredzējis nobildēt krāšņo puķu panorāmu, bet fotoaparāts izlēma, ka panorāma gan būs, bet fokuss tiks tēmēts tālāk par ziediem. Raksturiņš! Jācer, ka ne Artificial Intelligence.
Šeit bez vēstures atkal nekādi. Blakus parkam ar seju Vecrīgas virzienā vēl dažus gadus atpakaļ stāvēja noplucis nams, ko, protams, aiztikt nedrīkstēja. Jo vecs un vērtīgs. Un tad tajā tika iegāzta nauda, sētā uzbūvēts jauns korpuss (piebūve), visa projekta apdare tumšā krāsā. Gaumīgi. Atklājums, savukārt, slēpjas pašā bildē. Ja to aplūko dabiskā lielumā, tad augšā, tornīša lodziņā lepni ierakstīts "Anno 1877".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru