Rudens `25 V

Starp aizejošā rudens pelēkajām dienām tomēr atradās viena saulaina. Labs iemesls ekskursijai. Apskates objekti trīs: atjaunotais Lorupes tilts, Valmieras Dzirnavu ezeriņa promenāde un Salacgrīvas jaunais tilts.

Izbraucot no Rīgas Siguldas virzienā, pēkšņi konstatēju, ka laukos (mežos) izkritis pirmais sniegs, ka braukšana pa vietām atkusušo asfaltu nebūs nekāda izprieca.

To es sapratu uz Lorupes tilta, kad autiņš nedaudz sagrīļojās. Pretīga sajūta. Ja gaisa temperatūra ir ap 0°, tieši uz tiltiem un viaduktiem īpaši jāuzmanās.

Par Lorupes tiltu man ir pašam savs atmiņu stāsts. Tas saistīts ar ... kori. 1965. gadā tika dibināts Republikas Dziedāšanas skolotāju un kordiriģentu kamerkoris. Ja Lorupes tilts tika atklāts 1968.gadā, tad kādā no tām vasarām Lorupei tuvākajā skolā notika kamerkora vasaras nometne. Es biju ļoti lepns, ka mamma piedalās tajā Vīgneru Leonīda "projektā", un priecīgs par to, ka uz nometni tiku paņemts līdzi. Sēdēt mēģinājumos bija neinteresanti, tāpēc es apguvu skolas apkārtni. Tur tiešām bija ko redzēt. Gauja, senleja, mežs, Lorupe, grava ar veco ceļu un, protams, jaunais tilts pār to. Es biju šokā par to, cik tas augsts, cik milzīgs attālums starp balstiem un, ka tā vizuāli trauslā konstrukcija nebrūk.

Tāds tas nofotografēts toreiz, iepriekšējā gadā pirms atklāšanas. Es jau biju pietiekami saprātīgā vecumā, lai apjēgtu, kāpēc vecajam ceļam cauri gravai bija nepieciešams principiāli cits risinājums. Pārāk stāvs (5-6%), līkumots un ziemā bīstams. Toties jaunais tilts tika uzbūvēts ar visā impērijā nebijušu metodi, t.i. ar piecu laidumu nepārtrauktas sijas (195,75m) garenuzbīdīšanu uz jau gataviem balstiem.

Process lēns. Kad bīdāmajai sijai krastā piemontēts/piebetonēts kārtējais posms, tika ieslēgts grūdējmehānisms, kas stūma siju tālāk ... ar ātrumu 6m stundā.

Man pašam, protams, tovasar nekāda fotoaparāta nebija, bet vēlme redzēto iemūžināt - nepārvarama. Tāpēc es to tiltu uzzīmēju. Žēl, ka "mākslas darbs" nav saglabājies, tikai redzes atmiņas par to.

Nu jau esmu Valmierā. Dzirnavu ezeriņš radies 17. gadsimtā, ar ūdensdzirnavām aizdambējot Rātes upīti.

19. gadsimtā Rātsupīte atdalīja Valmieru no Valmiermuižas. Amizanti izklausās nostāsti, ka toreiz sazagušies ļautiņi steidzās pamest pilsētu pāri šai "robežai", jo muižas pusē tos neviens vairs nevarēja sodīt.

Tepat arī Valmieras vēsturiskais centrs. Teātris, pa kreisi paslēpusies pašvaldība ēka, baznīca, aiz tās lejā skaistais tilts pār Gauju.

Promenāde pilsētnieku vidū dikti iecienīta. Bez trotuāriem, soliņiem, skatu platformām un rotaļlaukuma acis nepārtraukti "piesien" strūklaka, kas vakaros tiekot skaisti izgaismota.

Nākošā pietura - Salacgrīva. Un te nu mani velns sāka dīdīt. Domāju, ar navigāciju katrs muļķis var aizbraukt, braukšu uz dullo. Tātad Valkas ceļš man neder, Limbažu ceļš arī ne. Vajag kādu apdzīvotu vietu pa vidu. Lai tā būtu Rūjiena. Uzreiz jāatzīst, ka apdzīvoto vietu nosaukumi Ziemeļvidzemē man nav sveši - Rūjiena, Aloja, Mazsalaca, Staicele. Bet kā tās izvietotas savā starpā, - nebija ne jausmas.

Iebraucu Rūjienā. Krustojums. Ceļš pa kreisi - Mazsalaca, pa labi - Valka, - taisni - nav rakstīts. Man vajag Salacgrīvu vai vismaz Ainažus. Maucu taisni. Pēc laiciņa atkal krustojums. Pa kreisi grants ceļš - Lātere (???), taisni asfaltēts - Vilande. Jūtu, - kaut kas nav riktīgi, kas tā par Vilandi. Tomēr taisni. Nobraucu kārtīgu gabalu - babāc, igauņu robeža. Pēc neliela šoka atkal ieslēdzās muļķīgais princips, - nebraukt atpakaļ. Braukšu līdz pirmajai norādei uz Pärnu, pie Pärnu Ainaži 100 punkti būs pa kreisi. Pārbaudīts :)

Tagad, skatoties kartē, skaidrs, ka īsākais ceļš būtu bijis Valmiera - Aloja - Pāle - Salacgrīva. 86km. Man izdevās garākais iespējamais maršruts - 208km. (Toties ceļš bija gluds :))

Stāsts ir sekojošs. Vecais tilts bija sasniedzis kritiskus 65 gadus. Drošības apsvērumu dēļ satiksmi pat pārslēdza uz vienu joslu, to regulēja viedie luksofori. Lai arī tilts atradās uz svarīgas trases, pašvaldībai jaunam tiltam naudas nebija. Igauņu aizrādījumu un militāristu vajadzību dēļ tiltu pārņēma valsts. Nauda atradās un jaunais tilts 12.11.25. tika atvērts. Vēl pēc trīs dienām es jau klāt.

Gribēju rakstīt, - "Staro Salacgrīva", bet kaut kā neskan. "Staro grīva" - jau labāk :)

Rudens `25 IV

Iebraucot ar pirkstu kartē, atkal trāpu Hanzas pilsētā. Limbaži - bijušais Rīgas arhibīskapijas tā sauktā Līvu gala administratīvais centrs. Limbažu vietā kādreiz atradusies līvu pils Lemisele, kas nozīmē "plaša sala mežainā purvā".

Man Limbažos bija daži klienti, braukalējot pie tiem gar Lielezera maiznīcu, pat prātā neienāca salikt kopā pašu pilsētu ar kaut kādu ezeru, kas no trases nav redzams. Bet ezers patiešām iespaidīgs - 4,3km garumā un līdz 0,7km platumā. Tas tā, ievadam.

Attraucos šurp dabas takas dēļ.

Ezera gals, kas pieguļ pilsētai, ir pārpurvots un aizaudzis, tāpēc īpaša pateicība autoriem, kas izbūvēja 2,3km pastaigu laipu.

Taka vietējo un viesu vidū ļoti iecienīta, sastapu ne tikai kājāmgājējus, bet arī pusaudžus ar divriteņiem.

Vasarā droši vien šeit ir atpūtnieku paradīze. Ir autostāvvietas, zālāji, smiltiņas, moli, visādu peldlīdzekļu noma, bērnu laukums ...

Rudens `25 III

Kalendārā atkal "acīte" un, spriežot pēc temperatūras līknēm, laikam pēdējā īsti vasarīgā diena šogad.

Nekad neesmu iepētījis pašu Koknesi. Vienmēr bijis tikai pieguļošais lielceļš ar ātruma ierobežojumu.

Šoreiz lēnā garā ar shēmu (rokā) telefonā cipariņu secībā izstaigāšu visu.

Kokneses muižas ansamblis. Košākā ēka ir bijusī klēts, ko šobrīd pārņēmis krodziņš "Rūdolfs". Tā paša Blaumaņu Rūdolfa dēļ, kurš no 1885. līdz 1887. šeit piespiedu kārtā mēģināja apgūt muižas "menedžmentu".

Varētu uztaisīt skaistu klēts fasādes bildi, ja tur strīpā nestāvētu kaut kādi džipi. Tāpēc es vairāk gar ēkas aizmugures pakšiem :)

Otra ir bijusī muižas pārvaldnieka māja, atjaunota, vienmuļi balta. Bet veranda man iepatikās.

Kokneses parks.

Te ir slavenā Pērses ūdenskrituma atdarinājums. Stāsts ir tikpat skumjš kā stāsts par Staburagu. Mums bija divi skaisti apskates objekti, līdz okupācijas vara izdomāja, ka līdzenumu upe Daugava ir gana laba elektrības ražošanai. Abi šie likteņupes simboli tur apakšā zem ūdens ir joprojām. Varbūt pienāks diena, kad divkājainie elektrību ražos ar citām metodēm un Daugava savu gultni atgūs, aizvācot tos trīs dīķus.

Kokneses muižas jaunā pils. Diemžēl 20. gadsimta divos karos nobumbota un zudusi.

Viduslaiku Kokneses Jāņa (kapu) vārti laika gaitā pārdēvēti par Mīlestības vārtiem te notiekošo randiņu dēļ.

Zviedru laiku krusti.

Viduslaiku pils. Celta kā viena no Rīgas arhibīskapu rezidencēm.

400 gadus, sākot no 1277., Koknesei bija statuss, pilsētas tiesības, tā ietilpa Hanzas savienībā.

Skulptūra saucās "Pērses meitene". Simbolizē, kā jau rakstīju, Pērses upes skumjo stāstu par zudušo ūdenskritumu.

Pirms divarpus gadiem SIA "Veder" izgatavoja autentisku baļķu pludinātāju plostu.

Baļķu pludināšana apsīka pirms Daugavas aizdambēšanas, jo mežtehnikas, dzelzceļa un autotransporta attīstība kokmateriālu transportēšanu padarīja ērtāku.

Turpinājumā ceļš uz Likteņdārzu.

Tālumā Skatu terase.

Likteņdārzam izvēlētā vieta ir sala Daugavā, kas kļuva par pussalu līdz ar pievadceļa izbūvi.

Objekts saucās - Amfiteātris. Pēc autoru ieceres 4 karogi veltīti Latvijas novadiem - Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei, savukārt, piektais godina tos, kas cietuši un atdevuši savu dzīvību par Latviju. Kā redzams, karš ienesis korekciju.

Bilde no Skatu terases.

Ekumēniskā brīvdabas kapela. Vieta paredzēta lūgšanām, kā arī laulībām, kristībām vai citiem ģimenēm būtiskiem brīžiem.

Priekšplānā Dziesmu svētku cildinājuma akmens. Tālāk Likteņdārza sabiedriskais centrs, nosaukts par Saieta namu.

Esmu atceļā. Uz Jaunjelgavas promenādes. Otrā krastā atpūtas centrs "Klidziņa". Es uz to krastu vienmēr esmu skatījies kā uz zaļo zemi - Andreja Upīša "Zaļo zemi".