Pavasaris `24 XIX

Karsts. Neviena mākonīša.

Šodien izlikšos par ārzemju tūristu. Apmeties esmu, piemēram, Radisson Blu Daugava Hotel un brokastu laikā ceļvedī izpētījis, ka vistuvākais apskates objekts ir episka paskata bibliotēka. Neko nezinu par Antiņa uzjājienu stikla kalnā un nekad mūžā neesmu dziedājis latvieša dvēseles dziesmu "Gaismas pils".

Vecrīga esot aiz upes, pastaiga nebūs gara, jo karsts. Neviena mākonīša.

Pienākot bibliotēkai tuvumā, saprotu savu kļūdu, jo nekādā bildē tas "stikla kalns" neielien. Toties ielien dažs labs attālāks baznīcas siluets, augstceltne vai teletornis.

Pie bibliotēkas uzduros skulptūrai "Divi Raiņi". Laikam domāta izaugsme no maza Raiņa līdz lielam. Izsecinu, ka tiem būtu jāskatās jebkurā citā virzienā, nevis mājas logos pāri ielai. Ir taču vēl Daugava un Gaismas pils.

Atskatos uz it kā savu viesnīcu, jo esmu tanī it kā pārnakšņojis. Rīgā laikam viss pa divi, viesnīcai divi korpusi, divi Raiņi, divi apaļi torņi, divi kantaini.

Pret straumi redzams skaists tilts un pāris balstu no izbijuša tilta. Neko nezinu par to, kurš to iepriekšējo tiltu "nonesa" un kāpēc.

Naktīs Vecrīgā katrā ziņā iet jautri, katrs krodzinieks cenšās mūs, tūristus, pievilināt ar puķpodiem, lampiņām un citiem trikiem.

Pasaulslavenā māju rinda Līvu laukumā.

Grūti izlikties par tūristu, jo visu laiku velk uz puķītēm. Tūristi tā nedara.

Šim krogam āra instalācija samērā prasta.

Alksnāja iela. Viena no daudzām. Iedomājos sevi par zīmētāju. Apsēžos šeit uz saliekamā soliņa un pāris stundās uzburu skici.

Ā, nu tad beidzot "stikla kalns" pa gabalu.

Viss. Krekls slapjš. Jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai take a shower.