Pavasaris `24 II

Esot Garciemā, lai kādi būtu iemesli vai pasākumi, darbi vai slinkums, neiztrūkstošs ir gājiens līdz jūrai. To lāgā nevar izskaidrot.

Nu, labi. Formāls iegansts šoreiz bija: - Ko jūra dara pret cilvēka jaukšanos tās "ietekmes sfērā".

Jūra it kā saka: - Man pieder viss, kas ūdenī un viss līdz priežu mežam vai kāpām. Ja gribu, ļauju kanālam ietecēt manī pa taisno, ja negribu, tecēs tas kanāls kilometru paralēli krastam.

Atnāk cilvēks ar savu funktieri un uzbūvē tiltiņu pāri kanālam plus koka laipas no kāpas lejup. Ak, tā? Viena otra vētra un visas laipas ar tiltiņu ieskaitot tiek aizmēztas.

Ja es, dies`pasarg`, būtu žurnālists, es dažam labam pretīmnācējam pie ūdens vai kāpās pajautātu: - Kāpēc šeit esat? Kāpēc jums viss šis ir vajadzīgs?

Diezin vai atbildes būtu pārāk filozofiskas. Nu, "svaigs gaiss", "parunāt ar sevi vai vēl kādu", "jūra nomierina", "izpeldēties", "saulē labi iedeg", "bērniem smiltiņas".

Bet jābūt kaut kam vēl. Varētu padomāt, - ūdens ir krānā, krūzē, podā, ūdens lietus laikā sitās logā un tek no jumta.

Bet nonākot jūras malā, redzi, ka tur ūdens ir debesu krāsā un neaptverami daudz, - līdz apvārsnim un dzīlēm. Jūra iedveš bijību, jo patiešām ir auksta un bīstama. Pat, ja māki peldēt, patālāk no krasta bez baļķa vai palīdzības ilgi neplunčāsies. Un, pastaigājoties krastā, to skaudri apzinies.

Tāda pati bijība kā kalnos. Pat, ja gribi kaut kur uzkāpt, ieķeroties striķī, kājelēm paslīdot, jau no piecu metru augstuma praktiski vari pamāt dzīvītei "čau". Un, metot cilpas kilometrīgi augsta kalna pakājē, to skaudri apzinies.

Jūra un kalni. Divas maģijas. Latvijai paveicies, tai pat viena iedalīta.