Pavasaris `24 III

Avīzē izlasīju ... Joks! Bet bija taču laiki, kad cenzētus jaunumus varēja uzzināt no avīzēm, radio un TV Panorāmas, - necenzētus no klačām.

Tātad, iNetā izlasīju, ka sākta Rail Baltica dzelzceļa tilta pār Daugavu būvniecība. Jau divi balsti top labajā krastā, nākošie ūdenī. Un, neizbēgami, šajā procesā prasīt prasās iedziļināties. Tā nu skatos uz tām norobežotajām balstu vietām, kur neko vēl nevar redzēt, un pamanu arī Zaķusalā dzelteno tehniku. Tas nozīmē, ka tanī virzienā būs ekskursija.

Pirmā apjausma par Zaķusalu radās no filmas "Ābols upē" (1974). Sirsnīga filma. Pusdokumentāls vēstījums par salinieku mierīgo, nosvērto dzīvi nieka piecsimts metru attālumā no galvaspilsētas.

Bildītē rakstīts, ka uz salas bija darbs, veikaliņi un pat BUB. Toreiz un tagad tāda dzīve iedzen pilnīgā nostaļģijā, - kaut neviens to salu nebūtu aizticis!

Kadri rindosies pret pulksteņrādītāju.

Šī bilde būs jāliek zelta lādītē. Tātad, vēsturē palika pirmais dzelzceļa tilts, kuru okupanti uzspridzināja. Citi okupanti nolēma būvēt jaunu, un pēc visiem tiltu būves kanoniem nākošā tilta balstiem jāatrodas pretī iepriekšējiem. Acīmredzot, drošākai kuģošanai. Nu mums jau ir divi balsti, - viens aiz otra.

Jaunais tilts tiks būvēts pēc tiem pašiem likumiem. Tas nozīmē, ka pēc pāris gadiem, stāvot šai pašā vietā, varēs nobildēt skatu, kurā būs trīs balsti rindiņā. In`santi!

Tuvojoties salas aizaugušajam ziemeļu galam, atduros žogā ar brīdinošiem uzrakstiem. Liels auto ieved nožogojumā milzīga izmēra cauruli. Tilts būs, - secināju.

Zem šīs vīzijas der uzraksts: - Atdosim Zaķusalu cilvēkiem!

Lozungs aizgūts no projekta bīdītājiem.

Ko tur liegties, nav vērts, - jaunie elektrovilcieni dod Rīgai svaigas krāsas.

Priekšā Lucavsalas ziemeļgals. To izņēmu cauri pērn.