Dikti gaidītais ceļojums niansēs. III

Es jau iepriekš stāstīju, ka manā mājās sastādītajā sarakstā bija tāda apakšgrupa, kā vēlamie apskates objekti. Ņēmu talkā dažādu i-neta saitu ieteikumus. Tiem visiem virsraksti bija ar pamatdomu: - Kas obligāti jāredz Īrijā vēl šaisaulē :) Nu, stādot sarakstu, es centos būt maksimāli piesardzīgs ar attālumiem. Lieta tāda, ka visvairāk daudzinātās vietas atrodas valsts rietumos. Tas nozīmē - ap 300 km no Dublinas. Ja brauc prātīgi, ar pieturām, tad diennakts gaišajā laikā turp - atpakaļ paspēt nav reāli. To izdarīt var, bet ne jau atvaļinājumā, kurā koncentrēšanās, iespringšana un pārpūle neiederās jau pēc definīcijas :)

Šķiet, jau pirmajā vakarā savu vēlamo objektu sarakstu nododu dēla rokās. Un nākošajā rītā mums ir nosprausts mērķis - Glendalough. Ieskatos Wiki un pārstāstu saviem vārdiem. Sv. Kevins sestajā gadsimtā izcili skaistā, no ledāja mantotā ielejā dibina klosteri ar lielu nozīmi turpmākajā Īrijas vēsturē. 65 km no mūsu mājām, ja caur Dublinu. 80 km, ja pa apvedceļu. Tiekot ārā no galvaspilsētas, es beidzot saprotu, ka tā atrodas it kā bļodā. Visapkārt tā saucamie vecie kalni, t.i. apaļām, gadu miljonos nodilušām virsotnēm (vismaz tā skolā mācīja :) Jauni kalni ir Alpos, Kaukāzā, ... Norvēģijā.

Jau pirmajā piekalnē es saku: - Stop! Šeit jātop bildei. Pie reizes arī gana "zaļa pietura". Lejā zilajā dūmakā - Dublina.

Uzreiz jāsaka, ka braukt pa Īrijas mazajiem ceļiem nav viegli. Tie ir asfaltēti, bet šauri. Lai izmainītos ar pretimbraucēju, bieži vien jāapstājas vispār vai pat jāpadod atpakaļ uz platāku vietu. Nezin kāpēc atcerējos Piebalgas grantsceļus ar putekļu mākoņiem aiz auto :)

Glendalough informācijas centrā ir šāda shēma. Te redzamas visu grūtības pakāpju pārgājienu takas. Tās melnās līnijas ar sariņiem ir stāvās nogāzes. Ejot gar ezeriem, izraisījās diskusija par to, cik nopietni šeit pret saviem apaviem izturas kāpelētāji. Vai esi kāpt spējīgs vai ne visai, nav svarīgi. Kājās būs īsti virsotņu iekarošanas zābaki. Noteikti virs €100 - 150. Latvijas cenās. Īrijas cenās droši vien stipri vairāk.

Lūk, arī saglabājusies to laiku baznīciņa.

Tā bija piektdiena, it kā darba diena, bet atpūtnieku un tūristu šeit, - ka biezs. Ļoti populāra vieta.

Kad ieraudzīju šo uzrakstu, neko vēl nezināju par Kevinu. Tagad zinu, ka pāri ezeram redzama klintī izkalta pavisam mazu izmēru ala, kurā var tikai gulēt vai tupus - rāpus lūgties.

Koka taka piesaista manu uzmanību ar dēļos iedzītām cemmēm. Lai aukstā vai nejaukā laikā nebūtu tik slidens.

Drāšu žogs sargā dzīvās radības, kas mīt aiz tā.

Smieklīgi izskatās žagata, kas ieriktējusies stirnai uz muguras. Laikam stirnai arī nekādu pretenziju nav.

Pārdomas raisa kapuplāksnes ar pirms tūkstots gadiem kaltiem uzrakstiem.

Bet dzīve turpinās. Kāds pāris drīz ieradīsies īpaši sagatavotā ceremonijas vietā.

Pēc ilgās staigāšanas, kad dēļ izsalkuma kļūsti slābans, dēls izraudzījies labāko restorānu apkaimē.

Man tiek latvieša vēderam saprotams ēdiens. Mīksts liellops kartupeļos :)

Dēlam - tītara gaļa. Saēdāmies tā, ka pat vakarā neko vairāk par tējiņu vairs negribējās :)

Atceļā pāris vietas, kurām šurpbraucot paskrējām garām. Ūdenskritums, nē, drīzāk jau strauts pa nogāzi.

Turpinājums sekos ...