sarunvārdnīca: Dikti gaidītais ceļojums niansēs. I

Kāda gudra atziņa pārfrāzējot skan: - Īstais ceļojums sākas pēc atgriešanās mājās.

Es to saprotu tā, ka pēc reālām, neikdienišķām, bet īsām aktivitātēm prom no mājām seko pārdomu, atmiņu laiks. Iespējams, visu turpmāko dzīvi. Nē, katrā ziņā visu turpmāko dzīvi.

Ņemot talkā piezīmes, iegūtās lietas un, protams, bildes, mēs soli pa solim izejam notikušajam ceļojumam cauri vēl un vēlreiz. Man ir būtiski to visu "uzlikt uz papīra".

Ļoti patīk ceļot. Un aprakstīt. Salīdzinājumam. Kad notiek lielie sporta svētki, tu pārdzīvo līdzi citu cilvēku pūliņiem. Kad skaties labu filmu, tu pārdzīvo līdzi izcilu aktieru atveidotajiem tēliem. Kad klausies "tev komponētu" mūziku, tu pārdzīvo līdzi kaut kam pavisam netveramam, pat kosmiskam ...

Bet, kad ceļo, tu pats fiziski piedalies notiekošajā. Tik pat fiziski, kā maršrutā "māja - darbs - lielveikals - māja". Ar to atšķirību, ka minēto maršrutu esi spiests veikt diendienā, bet ceļo azartiski un savu iespēju robežās, t.i. reti :)

Es zinu, kā jāceļo, neesmu, kā saka, "pirmoreiz ar pīpi uz jumta", bet no iepriekšējā ceļojuma pagājuši gari četri gadi, tāpēc sagatavošanās laikā nākas ņemt talkā stresu. Tātad, jau laikus jāsastāda darāmā un līdzņemamo lietu saraksts. Tikko kaut ko iedomājos, - rakstu. Uz atmiņu paļauties būtu stulbi. Manā sarakstā ir sešas apakšgrupas ar prioritātēm:

- Pase + biļetes,

dāvaniņas,

telefons + aksesuāri,

fotoaparāts + aksesuāri,

minimums personīgās higiēnas priekšmetu un vešas,

dažas vietas, ko gribētos redzēt (ar variantiem).

Tad seko ļoti filozofisks jautājums: - Vai māju izmēzt vai kā? Galvā lien nelāgas domas, jo būs jāpaceļās virs zemes daudz augstāk par metru, ... tātad, mājai jāpaliek izmēztai :)

Četri gadi ir ilgs laiks tehnoloģiju attīstības ziņā, tāpēc speciāli aizstaigāju līdz telefona operatoram un apjautājos, ko tajā valstī ar savu pieslēgumu spēšu, ko ne. Vēl noeju līdz savai bankai, kur noskaidrojas, ka makā tomēr jābūt skaidrai naudai, ka ar savu bankas karti bez problēmām varēšu norēķināties veikalos, bet gar bankomātiem jāiet ar līkumu :) Uzcenojuma dēļ.

Ilgu laiku paņēma pārdomas, - uz lidostu un atpakaļ kulties ar sabiedrisko transportu vai izmantot autostāvvietu tās tuvumā. Atkal jautājums filozofisks: - Lēti un neērti pret ērti, bet dārgāk :) Slinkums skopumu vinnē. Autostāvvieta.

Viss. Esmu lidostā ar mugursomu plecā. Lidojums būs ar pārsēšanos Rygge. Mans sēdeklis lidmašīnā ir vidējais no trim. Ejas pusē sēž jauna sieviete, pie loga dūšīgs latvietis cītīgi raksta īsziņas par katru pārdzīvoto mirkli pirms pacelšanās. Aiziet jūriņā, ... nu, ... domāts, gaisā! Stundu divdesmit pāri Baltijas jūrai un nakts uz grīdas. Nekas jauns, ja runājam par grīdu. Tuvāk esmu iepazinis Briseles pievārtes lidostas grīdu, tagad jāievērtē grīda Oslo pievārtes lidostā. Neizdodas aizmigt, jo netālu skaļa kompānija lieto dziru à la "acu gaišumam". Ar to par maz. Pats mutīgākais no kompānijas sāk apstaigāt lidostu ar tekstu: "Русские! Православные! Присоединяйтесь к нам! Водки навалом, но нет закуски. Тащите свои бутерброды и присоединяйтесь ..." Šķiet, kāds tomēr tajā pašā valodā lūdz to kompāniju rimties un lidosta pamazām noklust.

Uz rīta pusi vairs ne uz vieniem sāniem nav gana ērti snaust, paskatos pulkstenī. Skaidrs, ap šo laiku mājās ceļos uz darbu. Jāslienas augšā, jānoskalo face un jāapēd līdzpaņemtie pāris āboli. Vēl pēc laiciņa sāk vērties lidostas ēstuves. Atrodu lētāko kafijas automātu un pietecinu krūzi. Maksā tas prieks 30 norvēģu naudas. Prasu, vai var maksāt ar "ērikiem". Jā, var, bet tikai ar papīra naudu. No piecīša man izdod 13 viņu kronas. Kur tās likt? Manā kolekcijā tādas jau ir. Vēlreiz apstaigāju plauktus un atrodu konfeti tieši par šo summu. Kārtībā. Mana valūtas konvertācija veiksmīgi galā.

Redzu ejam vakarnakts varoni ar sievu blakus un bērnu ratos. Vīrieša bravūra nav kritusies, kaut kas tiek skaļi skaidrots sev, sievai un apkārtējiem klausītājiem, ja tādi pēkšņi uzrastos. Sievietes seja pelēka, nekrāsota. Acīs vienaldzība un bezcerība. Pieradusi, - es padomāju.

Veicot atģērbšanās procedūru un ejot cauri rāmim atskan pīksti. Bļ ..., pulkstenis palicis uz rokas. To man noņemt liedz, gar manām plaukstām un džinsām jostas vietā tiek novikts ar baltu, mitru strēmeli, kura pēc tam tiek izlaista caur kaut kādu aparātu un ... Good luck! Varu oficiāli doties tālāk :)

Gaidot pie gate, vēl kāda man neredzēta epizode. Kāpt lidmašīnā gatavojas kupla Tuvo Austrumu ģimenīte. Vīrieši, sievietes, bērni. Viena melnu maisu galvā. Pasažieri rindas kārtībā pieiet pie speciālas kabīnes, sniedz lodziņā pasi un, ja viss štokos, - dodas uzgaidāmajā zālē. Ar melnā maskēto sievieti notiek savādāk. Ierodas lidostas darbinieks - sieviete, kura ar pārbaudāmo personu dodas aiz kabīnes. Tur viņai liek pacelt paltraku un face atrādīt. Lidostas darbiniece, savukārt, rūpīgi salīdzina pases foto ar oriģinālu. No manis nejauši izlaužas nopūta. Un mēms jautājums: - Kāpēc mēs viduslaikiem izdabājam?

Lidmašīnā man tiek vieta pie loga, vidējā sēdeklī - tas pats dūšīgais latvietis. Ilgi domāju. Pie loga ir interesanti. Visfantastiskākās mākoņu ainavas lidojot ir redzētas, varbūt arī šoreiz? Vēl viens atklājums. Kaut arī telefons ir ieslēgts tā saucamajā lidošanas režīmā, navigācijas programma here tomēr uzrāda manu atrašanās vietu kartē un es varu apliecināt, ka no Rygge lidojām pāri Ziemeļjūrai, pāri Skotijas dienviddaļai, gar Ziemeļīrijas krastiem uz Dublinu. ~ 1250 km. Skats aiz loga vienmuļš, bet varens un skaists. Esmu starā! Bildēts stundu pirms nosēšanās.

Nākošā jēdzīgā bilde izdodas pie Ziemeļīrijas krasta, jo esam nolaidušies jau zemāk. 20 minūtes pirms nosēšanās.

Priekšā Howth pussala. Īpašas atmiņas, jo iepriekšējā ciemošanās reizē pirms deviņiem gadiem ar dēlu pilsētas autobusā atbraucām uz to un apgājām gar krastu apkārt, pamatīgi izmirkstot pēkšņi uznākušajā lietū. Tas bija vienreizēji! Tagad mūsu uzdevums ir aplidot pussalu un pagriezties uz skrejceļa pusi. Kaut kādas plāksnes uz spārna jau atbīdītas. Bremzēšanai, - es nodomāju. 5 minūtes pirms nosēšanās.