Rudens `24 V

Otrais skatutornis šogad. Pirmais bija Buļļu kāpās, šis uz otru pusi no migas, - Ložmetējkalnā. Atkal kara atbalsis. Atkal atgādinājums par to, ka latvieši par savu valsti karoja pirms vairāk kā simts gadiem.

Līdz šim mūžs nodzīvots bez kara un ar pārliecību, ka rietumcivilizācija teritorijas sen ir sadalījusi un vairs neizmanto masveida slepkavošanu domstarpību gadījumā. Naivi maldi. Mutanti pieklauvēja no apakšas un tiem, kas ilgi svārstījās uz žoga, tagad ar zaudētām dzīvībām jāpierāda savu rietumizvēli. T.i. vairāk kā simts gadus pēc latviešiem.

Piemiņas akmens no sāniem.

Kāpiens tornī pats par sevi ir izaicinājums. Vispirms lejā pārlasu noteikumus, kas, protams, ieceri tikai sabaida. Piemēram, - uz viena kāpņu laiduma atrasties ne vairāk par diviem cilvēkiem. Padomāju, ja trīs, tad kas? Tornis izjuks, laidums, pakāpieni?

Jeb vēl viens noteikums, - torni nešūpot. Pieļauju, ka bariņš pašnāvnieku augšā, ritmiski skraidot, tiešām varētu izstrādājumu sašūpot.

Ko bildītē var sazīmēt, tad tie ir Slokas ūdenstornis un bijušās papīrfabrikas skursteņi.

Aiz tuvākā meža mazliet redzams Babītes ezers, kuru nesen viegli ieskicēju.

Cik labi atgriezties uz zemes, te viss tāds drošs un saprotams.

Atceļš cauri garai alejai.