Katrs ... kādā brīdī sāk meklēt atbildes uz jautājumiem par savu dzīvi, par ģimenes saknēm, pamatiem. Bērnībā tam nav laika, tik daudz kas jāapķer un jāpārbauda. Protams, rāmākos brīžos savējie tev stāsta un māca, tu klausies, puslīdz iegaumējot šo to. Visvairāk traucē ieklausīties tas - "gan jau". Un tad pienāk "gan jau", bet nav vairs stāstītāju.
Labi. Ir augusta beigas. Braucam uz dzimteni. Viena lieta ir atmiņas, spilgtas, neizdzēšamas. Otra lieta - interese. Vai un kas ir mainījies? Ko jutīšu - tikai skumjas?
Apraksti būs zem bildēm.
Pirmā pietura Dzeņumuiža. Kokos ieaugusi, apdzīvota, "simts gadus" neremontēta māja. Latvijas laikā esot bijusi pienotava. Vectēvs pārvaldnieks, vecmamma pie letes. Mamma skolniece. Skola Liezērē - 5 km tālu. Piena produkti bija īsti. Gribi rūgušpienu, - pagaidi. Gribi biezpienu, - uzvāri. Gribi sieru, - uzsien. Gribi sviestu, - uzkul.
Kaut kā tā.
Cesvaine. Kaut kur ziņās pazibēja, ka pēc šausmīgā ugunsgrēka 2002. gada nogalē šogad beidzot atjaunots pils jumts. Toreiz biju tik aizvainots, ka zvērēju savu skolu neapraudzīt, kamēr tā neaptveramā netaisnība netiks izlabota. Bet gāja gadi, daudzi, daudzi gadi. Diemžēl pāris reižu nācās skatīt to postu puslabotu.
Tāpēc šodien svētki. Apzināti, personīgi organizēti svētki. Skolai tuvojos piesardzīgi, vispirms apejot no sāniem un otras puses. Bet, vienalga, jau pie pirmā kadra izšķīstu.
Jocīgi ar tām bērnības gaitām. Mēs te skraidījām diendienā šurpu turpu bez nojausmas, kā mums noveicies, ka varam mācīties tādā pilī. Katru detaļu ieraugu kā no jauna.
Padomju varai šī pērle bija vienaldzīga. Kā to uzturēt, kā restaurēt, kamdēļ to darīt, - tas nebija aktuāli. Ja kaut kas galīgi nodila, uztriepa pa virsu krāsu un darīts. Aktuālas bija vadoņu bistes un kopotie raksti, latviešu valodā tulkotā dziesma "Орлёнок" un citi absurdi. Starp mums, bērniem, klīda nostāsts, ka pēc kara kāds esot pilī uzvilcis sarkanbaltsarkano, "sašņorēts" un ... viss. Par to nedrīkstēja ne runāt, ne interesēties.
Bildes vidū ar pelēko jumtiņu ir apaļo kāpņu telpa. Pielipināta pie augstā pils torņa. Pa tām varēja nokļūt ne tikai apaļajās skolas muzeja istabās un apaļajā skatu laukumā, bet arī lejā pagrabā. Bērnībā viss bija vaļā un viss tika sistemātiski izložņāts.
"Kungu galā" otrajā stāvā bija skolas vadības telpas. Augšā vilka, lapsas un lauvas "krustojums" ar zobenu ķepā. Barons von Vulfs sevi identificēja ar šo tēlu. Tas, kas zem paceltās astes, pavērsts Gulbenes virzienā, jo tur atradās barons von Volfs - kādreiz čoms, pēc tam ienaidnieks. Tādas, lūk, kaislības.
Ja skatās no pils priekšas, tad kreisajā stūrī vēl viena apaļo kāpņu telpa. Pa tām kāpnēm drīkstēja staigāt tikai skolotāji. Bet mēs, bērni, vienalga riskējām, - adrenalīnu vēl neviens nebija atcēlis.
Vispār tas ir spoku tornis. Augšējai telpai nebija durvju un kurš tajā kaut caur logiem ielūkojās, - ņēma nelabu galu. Pēc ugunsgrēka celtnieki neesot gribējuši šo tornīti atjaunot, nācies saukt talkā ekstrasensus. Viss beidzās rezultatīvi.
Atkal detaļa. Pils galveno durvju ornaments.
Pils labajā pusē lielās, galvenās kāpnes. Bet tie divi logi - manas pirmās skolas dienas un pirmās klases logi. Un pirmā skolotāja, no kuras bija konkrēti bail. Nevaru to pat izskaidrot. Pārāk liels kontrasts ar mammu un bērnudārza audzinātājām. Faktiski jau tā skolotāja pati bija māte un neko man tādu nenodarīja, bet tā stingrā, cietā balss, kas stindzina un pakļauj, to atmiņā izdzēst nevaru.
Tāds nu ir kopskats. Te redzami visi iepriekš aprakstītie tuvplāni. Tā melnā vidū ir pagaidu skatuve. Bildē neiederas, bet arī izdarīt neko nevar. Kā saka, ja nevari kaut ko izmainīt, mainies pats :)
Šis tējas namiņš atrodas metrus simts no pils. Šķiet, bērnībā kādu laiku tajā strādāja fotogrāfs.
Pils ir redzama no tuvām un tālākām vietām.
Kādreizējais kultūras nams, kas pie muižas ēkām gan nepieder, kļuvis smukāks. Tajā uz mūžu "saslimu" ar kino. Tad vēl danči ar "dzīvo" mūziku, pirmā saskare ar blēņām un netikumiem.
Muižas zirgustaļļi. Kādreiz ar ieeju no ielas šeit bija mēbeļu veikals. Tālumā vēl viena būve, kas Cesvaini dara īpašu. Televīzijas tornis. Bērnībā no domas vien, ka tur būtu jāuzkāpj, tirpa pēdas.
Staļļos tagad ir Tūrisma informācijas centrs. Ļoti gaumīgi izremontēts un pielāgots apmeklētājiem. Meitene (arī angliski) komunicē ar interesentiem. Man viņai bija pāris jautājumi par Cesvaines vakardienu un šodienu. Un tad izdzirdēju jau aizmirsto, bet tik nostaļģisko burtiņa "e" lietojumu. Ja vārdu "tēja" pasaka ar plato "ē", - tā manas bērnības atbalss.
Ieeja informācijas centrā no pagalma puses, te sanesti puķpodi, melni soli un daži vēstures atribūti. Tiešām pievilcīga vieta.
Mūsu māja. Trīs pirmā stāva logi - mūsu logi. Mūsu mežrožu krūms. Toreiz māju apdzīvoja piecas ģimenes ar deviņiem bērniem par visām kopā. Apmēram vienā vecumā, ja atskatās no šodienas. Sava "republika".
Visu dzīvi ļaunākajos nakts murgos māja tek un brūk. Nezinu, kāpēc tā ... Re kur tā māja stāv. Jumts ir, cilvēki iekšā, tualete pagalmā. Viss pie vietas.
Madona. Te dzīvoja vecmamma, šuvēja, pie kuras bieži ciemojos un dzīvojos. Vienmēr pirmām kārtām tiku garšīgi pabarots. Te radās apjausma, ka pašam uzšūt bikses nav nekāds kosmoss.
Ja pie vecmammas vajadzēja iet pa taisno no autoostas, tad celiņš veda gar šo dīķi. Strūklakas gan toreiz nebija.
Mūzikas skola. Tagad saprotu, ka apgūt mūzikas pamatus bērnam vajag, bet tas bija tik vientuļi. Klasesbiedri pēc stundām aizspurdza mājās, bet man vēl divreiz nedēļā nācās "atstrādāt" otro maiņu. Jāsēžas autobusā, jāapmeklē mūzikas nodarbības un ar tādu pašu autobusu novakarē jāatgriežas mājās. Gan jau tajos gados apguvu zināmu patstāvību, bet tie 20km pārbraucieni tumsā, lietū un sniegā ...
"Babuškas" māja. Otrais stāvs. Šeit "sadarbība" nebija tik cieša un ilgstoša. Nu, bet vēsturiski tāds fakts pastāv.
Atgriežoties no nelielā vienas dienas ceļojuma, kā nobeiguma akords bija kāpiens Kangaru skatu tornī. Augstums pamatīgs - ap 30m, toties ir iespēja ievērtēt Latviju no neskartās puses.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru