Rudens '23 IX

Ir Pārdaugavā īpašs kalns (un parks), kas atrodas nostāk no maniem ikdienas maršrutiem. Dzegužkalns. Lai to izņemtu cauri, apzināti sagaidīju lapkriti.

Katrai vietai uz šīs zemītes, arī Dzegužkalnam ir sava vēsture. Kā vienmēr pārstāstīšu saviem vārdiem. Nosaukums aizgūts no kādreizējām tuvējām zemnieka mājām "Dzeguzes".

Sākotnēji tā bija smilšaina kāpa ar priedēm, tomēr augstākā vieta Rīgā. 28 metri virs jūras līmeņa, 16 - 18 metri virs apkārtnes.

Pirms 200 gadiem šeit sāka apbedīt aizgājējus, bet pirms 100 gadiem kapiem aptrūka vietas. Tiem veltīts piemiņas akmens.

Pagājušais gadsimts tika veltīts tam, lai vairākos piegājienos un dažādu autoru vadībā uz kāpas ierīkotu parku. Par iemeslu tam jāizceļ vienkāršo strādnieku pieķeršanās šim "kalnam" kā atpūtas vietai ar skatu uz ostu.

Rezultātā šeit ir dažādi koki (arī eksotiski), vecas betona kāpnes, bērnu laukums un estrāde.

Blakus Dzegužkalnam milzīgā Muzeju krātuve.

Šoruden nonācu pie secinājuma, ka visa krāšņuma karaliene ir kļava, kas tāpēc visbiežāk nonāk fokusā. Tai ir viskošākais dzeltenais un sarkanīgais tonis, plus - vislielākās lapas. Otrā vietā liktu bērzu, trešajā - liepu. Apdziedātais ozols nedzeltē, bet brūnē, tāpēc neiekļūst manā trijniekā.

Parks jau ir tik "pieaudzis", ka katra vētra vājākos, vecākos kokus nolauž vai apgāž. Pirmās tiek atbrīvotas ielas un trotuāri, tad kārta pienāk arī parkiem.

Jāmin arī fakts, ka parku pāršķeļ Buļļu iela. Nožogojums ir šaipus gravas (ielas), bet betona kāpnes taipus.

Īstenībā tās kāpnes prasās pēc restaurācijas, kā nekā ap simts gadu jau aizskrējis.

Tā! Esmu visaugstākājā punktā Rīgā. Uz vienu pusi pazīstamie Rīgas torņi, ...

... uz otru pusi amfiteātris.

Kopš 2009. gada Dzegužkalnā tika atjaunotas līgošanas tradīcijas.